Gleznotājs
Pēteris Kalve bija ražīgs ainavists, kā viens no pirmajiem latviešu mākslā aizsācis spalvas zīmējuma kopšanu. Mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš Kalves ainavu gleznojumus raksturo sekojoši: “Pētera Kalves ainavu ikonogrāfijā vērojams gandrīz pilns periodam tipisko motīvu spektrs – lokālā dabas vide visos gadalaikos, ziedošas ābeles un rudens krāsu lapotnes, ņirbošs ūdens, siena gubas uz lauka, palu ūdeņi un pļavu puķes. Zināmo darbu klāstā ir daudz mākoņu motīvu – te gaišu un saulainu, te dramatiski savēlušos.” [1, 310] Tāpat Eduards Kļaviņš atzīmē, ka “Kalve bija sava laikmeta mākslinieks arī formveides jomā”, par ko liecina fragmentāras kompozīcijas un plenēra gaismas ietekmētas tonalitātes saliedēšana ar mēreni dekorativizētu jūgendstila stilizāciju. Gleznojumos mākslinieks apvienoja laukumus, pēc iespējas kompozīcijā ieviešot jūgendstila ritmu. [1, 311]
Mākslinieciskās izglītības pamatus Kalve apguva pie sava brāļa Kārļa Kalves (1877-1903), pēc tam apmeklēja V.Blūma mākslas skolu Rīgā (1899-1902) un paralēli Vilhelma Purvīša studiju. Privāti apguvis glezniecību pie baltvācu gleznotāja J.Klevera (1902-1904). 1909. gadā Kalve papildinājās Berlīnē, apmeklēdams Artura Levina-Funkes (Arthur Lewin-Funcke) privāto mākslas skolu, kur pasniedza Loviss Korints (Lovis Corinth). Tur viņš iepazinies ar Valtera Leistikova ainavām, kas atstājušas zināmu ietekmi uz viņa daiļradi. [1, 310]
Izstādēs mākslinieks ir piedalījies kopš 1904. gada un 1908. gadā sarīkojis personālizstādi. Kalves pēcnāves izstādē 1913. gadā bija eksponēts iespaidīgs darbu skaits – 446 gleznas un 60 spalvas zīmējumu. [1, 310]
Izmantotā literatūra:
Kļaviņš E. Tēlotāja māksla // Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods: 1890–1915 / Sast. E.Kļaviņš. – Jelgava: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014.
Tidomane G. Kalve, Pēteris // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, II / Atb. red. A. Vilsons. R.: Latvijas enciklopēdija, 1996, 6. lpp.