photo of . .
Izsoļu nams/galerija Jēkabs
Jēkaba iela 26/28
Rīga , LV-1050
+371 29528684

Telefons: +371 29528684

E-pasts: galerija@inbox.lv

Vilhelms PURVĪTIS

(1972 - 1945)

Purvītis ir lielākais latviešu un viens no redzamākajiem 20.gs. Aiavu gleznotājiem visā pasaulē. [..] pirmais, kas savienoja krievu skolas lirisko intimitāti ar franču reālisma aso uztveri un impresioisma koloristiskajiem jauninājumiem. Purvītis radīja tiltu starp franču tēlošanas tradīcijām un ziemeļieku izteiksmību. Šis īpatējais savienojums bija arī latviešu nacioālās glezniecības pirmais realizētais un īstais pamats.”

Uga Skulme

Dzimis Zaubes pagasta “Jaužos” 1872.gada 3.martā – miris Vācijā Bādneuheimā, 1945.gada 14.janvārī

V. Purvītis ir viena no izcilākajām 20. gadsimta kultūras personībām Latvijā. Viņš ir slavenākais ainavists un uzskatāms par dabasskatu glezniecības skolas pamatlicēju Latvijā. Tomēr ne tikai viņa daiļrade sniegusi nozīmīgu pienesumu Latvijas mākslai, bet arī V.Purvīša sabiedriskā darbība, esot Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājam, tās rektoram, kā arī Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoram un izstāžu organizatoram. V.Purvītis caur savu daiļradi un sabiedrisko darbību uzsāka latviešu tautas mākslas izpratnes veidošanu.

Interese par glezniecību V.Purvītim parādījās jau agrīnā vecumā - skolas gados. Pēterburgas Mākslas akadēmijas laikā gūtās zināšanas par glezniecības tehniku un tehnoloģiju māksliniekam bija īpaši nozīmīgas. Tās tika papildinātas, pilnveidojot savu personību, pievēršoties dabas studijām, kā arī sekojot jaunākajām gleziecības tendencēm. Purvītis bija Latvijas dabasskatu meistars. Savu individuālo rokrakstu smagā darbā, mācoties no dabas un citiem meistariem, viņš atrada kūstoša sniega, agrīna pavasara, ūdeņu, rudens skatu atainojumos. Ainavās atspoguļojās arī Rīgas nomales visos gadalaikos, īpaši pavasara koku ziedēšanas laikā.Daba bija galvenais mākslinieka iedvesmas avots un skolotājs. Mākslas un dabas ciešo saiti uzsver arī pats V. Purvītis “[..] daba pati par sevi nav māksla. [..] Mākslas darbā turpretī caur krāsu un ēnu koncentrētiem nogrupējumiem ieviests mākslinieka gara siltums, kas iespaido skatītāja acis, ka pat pilnīgi neapzināti darbojas uz tā sajūtām, izsaucot māksliniecisku pārdzīvojumu. [..] Arī visbrīvakā un neaprobežotākā fatāzija ārpus saitēm ar dabu nekā nespēj radīt.” [42]. 19. un 20.gs. mijas dabasskatos dominē reālisks to atveidojums, kas līdzāsesošs aktuālajam simbolismam un jūgendstilam. Darbos parādās arī impresionisma iezīmes, tomēr neatkarīgi no tā, kompozīcija bija un vienmēr palika V.Purvīša darbu nozīmīgākā komponente, kas kopā ar plānu izkārtojumu, līniju ritmiem radīja līdzsvara pilnus darbus. Rēvelē pavadītajos gados, V.Purvītis glezoja arī viduslaicīgo pilsētu un piekrasti, pievēršoties puantilisma tehnikai. Arī turpmāk mākslinieka darbos kopā pastāvēja dažādi atšķirīgi izteiksmes veidi. Krāsu izvēlē V.Purvītis sāka ar reālistisku kolorītu līdz modernismam raksturīgajai subjektīvai krāsu gammai, ko veido ekspresija un dinamika. Tas attiecināms arī uz otas triepienu, kas gadiem ejot kļuva arvien atraisītāks un drosmīgāks.

V. Purvītis nāk no zemnieku vides. 1890.gadā jaunais mākslinieks iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā un studēja pie ukraiņu slavenā glezotāja Kuindži. Akadēmiju V.Purvītis beidza, saņemot stipediju Eiropas ceļojumam. Pēc atgriezšanās Rīgā, mākslinieks pasniedza gleznošanas privātstundas. V.Purvītis bija leģedārā pulciņa “Rūķis”, kā arī “Mir iskusstva”, “Kunstverein”, “Rīgas Latviešu” u.c. biedrību biedrs. 1906. gadā V. Purvītis pārcēlās uz Rēveli, kur strādāja par zīmēšanas skolotāju Pētera I reālskolā un bruņniecības Domskolā. Mākslinieka atgriezšanos noteica tas, ka viņš tika apstiprināts par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru. 1913. gadā viņš kļuva arī par Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķi. Veselības problēmu dēļ, mākslinieks uz laiku atkal pameta Latviju, bet jau 1919.gadā atgriezās, lai kļūtu par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, jaunizveidotās Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru un dabasskatu glezniecības meistardarbnīcas vadītāju, kā arī par Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes ārštata profesoru. Nemierīgajā Otrā Pasaules kara laikā V.Purvītis emigrēja uz Vāciju, kur palika līdz dzīves beigām. V.Purvītis dzīves laikā saņēma neskaitāmas godalgas un apbalvojumus, kā piemērām, Bronzas medaļa Pasaules izstādē Parīzē, Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni u.c. Diemžēl 20.gadsimta notikumu ietekmē liela daļa no mākslinieka radošā mantojuma gāja bojā.