Izstādes

Mākslinieka radošā rokraksta pamatā ir franču impresionisms, kas, trauksmainajam 20. gadsimtam attīstoties, aizvien vairāk savijās ar izteiktu ekspresiju un dramatismu. Dekonstruētais ikdienišķums gleznās frontāli izvirza Piņņa emocionālo un garīgo pasaules uztveri caur kontrastainajām, spilgtajām krāsām, kas saspēlējas ar bagātīgajiem melnās un baltās krāsas laukumiem. Rūdolfa Piņņa darbi ir aktīvi un konstanti kustīgi pateicoties brīvai pieejai formu atveidā un triepiena dažādībai. Lai gan tehniskais izpildījums mākslinieku ļauj pieskaitīt Rietumeiropas mākslas videi, sižetiski Rūdolfu Pinni vienmēr vilināja dzimtenē tik ļoti pazīstamā ainavu glezniecība. Šo faktoru mijiedarbība ļāva radīt samērā unikālu radošo mantojumu, kas iemiesoja sevī kaut ko no avangardiskās, krāšņās Parīzes un reizē kaut ko no Rīgas mākslinieciskās dzīves.

Tones studijā (1919­­­-1920) un Latvijas Mākslas akadēmijā (1921-1922). Papildinājies Itālijā (1927-1929) un Parīzē (1929­-1935), apmeklējis Granšomjēras akadēmiju (Académie de la Grande Chaumière) Parīzē, apgūstot Rietumu gleznieciskos principus. Izstādēs piedalījies kopš 1930. gada. Parīzes periodā mākslinieks strādāja interjera noformētāja, dekoratora amatā Biankūras kinostudijā. Atgriežoties Latvijā, Pinnis vairākkārtīgi bija Starptautiskās tirdzniecības izstādes noformētājs Padomju Savienības paviljonā. Mākslinieks kopš 1946. gada darbojās arī Latvijas PSR Mākslinieku savienībā, ieņēma dažādus nozīmīgus  amatus. Pinnis savas garās dzīves laikā piedzīvoja neskaitāmas personālizstādes Latvijā, Krievijā, Vācijā, kā arī Lietuvā un vairākkārtīgi saņēma Latvijas PSR goda rakstus un apbalvojumus.