Gleznotāja
Intas Dobrājas glezniecība ir tuva klasiskajai tradīcijai – tajā skatāma smalki izkopta meistarība, tēmu un satura vienkāršība, harmonija. Dobrājas daiļrade ir reālistiska, balstīta latviešu klasiskajai mākslai raksturīgajā tonāli telpiskajā glezniecībā. Māksliniece glezno galvenokārt ziedus, klusās dabas, aktus un figurālas kompozīcijas. Tajās dominē mājas interjeros, virtuvē, lauku darbos vai kopā ar bērniem atainotas sievietes, kuru ārējo veidolu raksturo spēcīgas, noapaļotas formas.
“Klusajās dabās viņa izmanto parastus traukus un ziedus, kas mums ik dienas ir apkārt un kas Intas Dobrājas interpretācijā kļūst aristokrātiski izsmalcināti. Arī plikņi - jaunas, rūbensiski apaļīgas meičas, kuras vēl neapjauš sava kailuma grēcīgo dabu, un nobriedušas sievas, kuru miesu kārdinošais kuplums asociējas ar dzīves lekno pilnasinību, - tēloti ikdienišķās nodarbēs (piemēram, mazgājam kājas) uzsvērti vienkāršotā vidē. Intas Dobrājas gleznotais cilvēks nenonāk iekšējās pretrunās vai konfliktos ar ārpasauli: viņš pats ir visa pasaule un pats sev ideāls. Viņas darbos materiālā pasaule sniedz prieku dzīvot, to laimes sajūtu, kad pati eksistence jau dāvā baudu būt uz šīs tik dažādās zemes.”
M.Brancis
Pati māksliniece savu glezniecību raksturo sekojoši: “Ir vairākas tēmas, pie kurām es allaž atgriežos — tās ir klusās dabas ar baltiem traukiem, sieviešu akti (ar Jāņu vainagiem galvā), portreti un ziedi. Varu tās gleznot atkal un atkal un liekas, ka pats darba process man sagādā baudu. Es gleznoju ļoti lēnām, bet gandrīz katru dienu. Ātrāk par mēnesi neviena bilde nerodas. Es ilgi sēžu, skatos un vērtēju. Palasu avīzi un skatos atkal. Es saskaņoju un noskaņoju katru gleznu. Jo gatavāka tā top, jo darba process kļūst lēnāks. Man ir svarīga arī darba iekšējā noskaņa. Bet, kāda tā būs, es zinu jau pašā sākumā. Pārsvarā gaiša un silta”.
Inta Dobrāja ir dzimusi 1940.gada 14.janvārī, Rīgā. Mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā (1954-1959), 1967.gadā absolvējusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Keramiķi” (vadītājs Eduards Kalniņš).Inta Dobrāja ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1972.gada. Izstādēs piedalās kopš 1968. gada. Nozīmīgākās personālizstādes Daugavpilī (1977, 1986, kopā ar K. Dobrāju), Straupē, Jelgavā, Limbažos, Krāslavā (1986, kopā ar K. Dobrāju), Rīgā (1987), Vaidavā, Nogales pilī (1988). Māksliniece regulāri piedalās valsts un starptautiskās izstādēs.
Darbi atrodas Latvijas un ārvalstu muzejos: Latvijas Valsts mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Latvijas Universitātē, Daugavpils muzejā, Krāslavas muzejā, Tretjakova galerijā Maskavā Privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, ASV, Dānijā, Francijā, Somijā, Itālijā, Japānā, Grieķijā, Zviedrijā, Izraelā, Polijā, Igaunijā, Austrālijā un citur. Māksliniece ir apbalvota ar Latvijas Kultūras ministrijas prēmiju konkursizstādē par labāko tēlotājas mākslas darbu (1981), ar vissavienības TSSI sudraba medaļu par gleznu „Rīts” (1981).
Izmantotā literatūra:
Burāne I. Dobrāja, Inta // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I / Atb. red. A. Vilsons. R.: Latvijas enciklopēdija, 1995, 29. lpp.