GAISMAS KLĀTBŪTNE
Par cilvēku, dabu un bezgalību, kas mīt mūsos.
Kas ir galvenais gleznā?
Varbūt ne koks, ne jūra, ne gaisma, kas izlaužas cauri zariem. Varbūt galvenais ir cilvēks, kurš uz mirkli apstājas tās priekšā. Tas, kurš ierauga, sajūt un ļaujas gleznai sevi aizvest kaut kur tālāk par redzamo.
Es vēlos, lai gleznā varētu ieiet. Nevis tikai ar skatienu, bet ar visu savu klātbūtni. Lai uz mirkli varētu aizmirst telpu, kurā atrodies, un nonākt citā — starp kokiem, pie jūras, gaismā, kas plūst . Varbūt pat vietā, kurā nekad neesi bijis, bet kura šķiet savādi pazīstama.
Mēs bieži dzīvojam ar sajūtu, ka esam pasaules centrs. Mēs nākam un aizejam, ceļam, pārveidojam, nosaucam un vērtējam. Taču akmens jūras krastā varbūt ir bijis tur ilgāk, nekā spējam iztēloties. Koks var nodzīvot vairākus cilvēka mūžus. Jūra turpina savu kustību, kamēr mainās paaudzes, valstis un veselas pasaules.