Keramiķis, gleznotājs, dekorators
Vilis Vasariņš 1924. gadā beidzis Cēsu arodskolas mākslas nodaļu. Līdz 1933. gadam studējis Latvijas mākslas akadēmijā gleznošanu un keramiku, beidzis R. Pelšes Keramikas meistardarbnīcu. Studiju gados strādājis par dekoratoru Latvijas Nacionālajā operā, bijis L. Liberta scenogrāfijas darbu vadītājs. Vēlāk Latvijas mākslas akadēmijas Keramikas meistardarbnīcas tehniķis, vadītāja vietas izpildītājs un docents no 1942. gada. Studentu korporācijas „Dzintarzeme” loceklis (1927-1938) un mākslinieku biedrības „Sadarbs” biedrs (1932-1939). Izstādēs piedalījies no 1929. gada.
ViļaVasariņa daiļrade iekļaujas dekoratīvā impresionisma un Art Deco interpretu lokā. Keramikā darinājis klasiskas, skaidras formas vāzes, krūzes, svečturus, servīzes, kā arī dekoratīvu plastiku. Strādājis ar mālu, akmens masu, fajansu, porcelānu, dažādām glazūrām, angobas. Virsmas apdarē dominē glazūru efekti, dabas formu un figurāli gleznojumi.
Gleznojis dabasskatus, lauku ainavas un kompozīcijas ar zirgiem, izmantojot eļļas un akvareļa tehniku. Darbiem raksturīga patriarhāla vai romantiska noskaņa, nosacīts kolorīts, ritmizēta formu stilizācija.
Pēc Viļa Vasariņa meta izgatavota porcelāna servīze – Rīgas pilsētas dāvana Latvijas kara ministram ģenerālim J. Balodim, 12 porcelāna šķīvji – dāvana Polijas ārlietu ministra Beka kundzei.
Sarakstījis grāmatu „Latviešu keramika” (1944. gads, rokrakstā)
Piešķirta sudraba medaļa par apgleznotiem māla traukiem starptautiskā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē 1937. gadā un Romas stipendija 1939. gadā, kura netika izmantota kara dēļ.
Izmantotā literatūra:
Māksla un Arhitektūra biografijās. 4 daļa. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1996