CĪRULIS Ansis

Lietišķās mākslas meistars, gleznotājs, grafiķis

Anša Cīruļa radošās darbības aizsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā. Mākslinieka rokraksta idejiskie aspekti un formveides īpatnības izauga no jūgendstila principiem un nacionālā romantisma idejas par mērķtiecīgu latviešu lietišķās mākslas stila izveidi. Cīrulis ar atzīstamiem panākumiem vienlaicīgi spēja darboties dažādos mākslas veidos, tomēr 20. gados daiļrades pamatsvaru iezīmēja tieši glezniecība – gan monumentālā, gan stājdarbi.

Anša Cīruļa glezniecībai raksturīga izteikta formu ritmika un īpatnēja stilizācija. Viņš ir gleznojis vēsturiskas kompozīcijas, ainavas, portretus, aktus, žanra gleznas. Īpašu uzmanību pievērsis senlatviešu mitoloģijai. Gleznojis freskas kazeīna tehnikā Jelgavas Laucinieku viesnīcai (1921), Ogres bērnu sanatorijai (1927) un Dzintaru koncertzālei (1936). Rīgas pils sūtņu akreditācijas zāles interjera (sienu un griestu gleznojumi, mēbeles, lukturi, aizkari, paklāji) autors (1928). 1914. gadā esot Parīzē, pievērsies glezniecībai franču simbolisma ietekmē. Grafikā strādājis galvenokārt 20. gados – zīmējis plakātus, ilustrācijas, vinjetes, grāmatzīmes. 30. gados pievērsies lietišķās mākslas nozarēm, dodot lielu māksliniecisko ieguldījumu to tālākā attīstībā. No 1934. gada pievērsies arī madarojuma tehnikai. Pēc Cīruļa projektiem dažādās darbnīcās darināti mēbeļu komplekti dzīvojamām un sabiedriskajām telpām, intarsiju panno Latvijas zālei Tautu Savienības pilī Ženēvā (1938), vitrāžas lielās ģildes ēkai, porcelāna apgleznojumi a/s “M.S. Kuzņecovs” un darbnīcai “Burtnieks”, metāla svečturi, kausi, māju nosaukumu zīmes. 1939. gadā pēc Anša Cīruļa meta tapuši Rīgas pils vārti (A.Bormaņa darbnīcā).Anša Cīruļa radošajā rokrakstā etnogrāfiskā mantojuma studijas loģiski un pašsaprotami apvienojās gan ar Rietumeiropas senās kultūras sasniegumiem, gan arī ar novatoriskām laikmetīgās mākslas tendencēm.

Ansis Cīrulis ir saņēmis Latvijas Kultūras fonda prēmiju (1925, 1929), ieguvis “Grand Prix” Pasaules izstādē Briselē (1935, madarojumi), zelta medaļas Pasaules izstādē Parīzē (1937, vitrāžas) un 1. starptautiskajā amatniecības izstādē Berlīnē (1938, salona mēbeles).

Ansis Cīrulis ir mācījies Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā (1899-1902), Venjamina Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skolā (1903-1904), Štiglica centrālajā tehnikās zīmēšanas skolā Pēterburgā (1906). No 1904. līdz 1906. gadam izglītojies Jūlija Madernieka zīmēšanas un gleznošanas studijā. Laikā no 1908-1914. gadam ziemas pavadījis Parīzē, kur papildinājies privātās mākslas akadēmijās (Academie Julian u.c.). Radošo darbu sācis kā keramiķis. Izstādēs piedalījies no 1907. gada, sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā un Liepājā. Strādājis par zīmētāju un rasētaju pie arhitekta Alfrēda Ašenkamfa (no 1903), par zīmēšanas un kompozīcijas pasniedzēju Latvju sieviešu nacionālās līgas aušanas kursos (1927–1936) un bijis Mākslas lietu pārvaldes pārstāvis ražošanas kooperatīvās pārvaldes birojā (1940).

Izmantotā literatūra:

1. Rinka R. Ansis Cīrulis: Saules pagalmos. Rīga: Neputns, 2008.

2. Vilsons A.Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1. sējums. Rīga: “Latvijas enciklopēdija”, 1995, 104.-105.lpp.