LAICĀNE Anna

Gleznotāja

Anna Laicāne ir strādājusi dažādos glezniecības žanros un pēdējā laikā pievērusies figuratīvajai glezniecībai. Māksliniece strādā eļļas tehnikā, attīstot savu rokrakstu, nekoncentrējas uz formu, bet uz idejas nodošanu skatītājam. Savos darbos viņa izceļ dažādus krāsas aspektus – toni, faktūru, gaismēnu attiecības, krāsas materialitāti, un ielūkojas objektā līdz tā vissmalkākajām niansēm. Bieži gleznojot dabā, ārpus telpām, mākslinieces daiļradē ir nostiprinājušās impresionistiskās tendences. Savu darbu fragmentārās kompozīcijas izvēli māksliniece skaidro sekojoši: “Negribu, lai ar gleznas malām viss beigtos. Es atstāju “neierāmētu” kompozīciju, tādu, kuru skatītājs var turpināt.”

Anna Laicāne glezniecību salīdzina ar mūziku, uzsverot, ka tai jābūt tikpat spēcīgai, piesātinātai ar enerģiju, domām un pārdzīvojumu. Gleznojot māksliniece bieži klausās pasaules mūziku un iedvesmojas no tās tiešuma, nepiespiestības, tīrās formas, nedzīšanās pēc modes, saskatot tajā vēstījumu, kas neprasa tulkojumu. Gleznas tapšanas radošo procesu māksliniece raksturo sekojoši: “Mani saista teiciens, ka modei nav jāseko, mode – jārada pašam. Jā, tad ir iespējams būt laikā un telpā, neesot pārņemtam ar citu viedokļiem. Glezniecībai būtu jābūt patiesai. Ir jārada tas, kas patiešām uzrunā, satrauc, sajūsmina. Ir jāpatīk tam, ko es daru. Neiztikt arī bez šaubām, taču tās arī pieder pie radošā procesa.”

Katra Annas Laicānes glezna ir atsevišķs stāsts. Gleznas tapšana ir laikietilpīgs process – māksliniece krāsu klāj vairākos slāņos, pakāpeniski veidojot, transformējot un attīrot  gleznas kompozīciju un kolorītu. Pēdējos gados, pievēršoties figuratīvajam žanram, māksliniece savos darbos ataino cilvēka mijiedarbību ar dabu un pilsētvidi. Savās gleznās viņa atklāj tādas izjūtas kā prieks, skumjas, melanholija, apātija, atklāsme, noslēpums, skaistums. Piedzīvoto vai ieraudzīto viņa neizskaistina, tā vietā atainojot konkrētajam mirklim, laikam vai fragmentam raksturīgās detaļas – vecas ēkas fasādes virsmu, nosūbējušu stiklu, gaismu rotaļu, ūdens atspīdumus vai ūdens šļakstus. Mākslinieci interesē tagadnes elpa. Krītošas ziedlapas, atspīdums uz trotuāra, sejas izteiksme, poza, kāda suņa mirkļa melanholija – visa šī dzīvā ielas “scenogrāfija” ir gaistoša. Un skaista tieši tāpēc, ka risinās šobrīd. Māksliniece uzsver, ka: “Nav jāgaida kamēr sāksies dzīve, tā jau notiek. Un man patīk to pamanīt, saskatīt tās viena, ieraudzītā kadra kompozīciju.”

Anna Laicāne 2010. gadā ir absolvējusi maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (diplomdarbs "Vasaras kleita", darba vadītājs Kaspars Zariņš). Māksliniece piedalās izstādēs kopš 2004. gada. Kopš 2013. gada strādā kā mākslas pedagogs Salacgrīvas Mākslas skolā un Galerijā „POP-UP”, Rīgā. 2006. gadā saņēmusi pirmās pakāpes diplomu Baltkrievijas mākslinieku savienības starptautiskajā mākslas izstādē – konkursā “ART SESSIO”, Vitebskā. Annas Laicānes darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, Zviedrijā, Itālijā, Dānijā un ASV.

Personālizstādes (izlase):

2015      „Uz trotuāra”, galerijā „Jēkabs”, Rīgā, Latvijā

2014      „Zaļā gaisma”, POP-UP mākslas galerijā, Rīgā, Latvijā

2013      „City of Mermaids” galerijā „Art Gallery 99”, Kopenhāgenā, Dānijā

2013      „Mandarīni un saules gaisma” galerijā „Daugava”, Rīgā, Latvijā

2011      „Dzeltens” galerijā „Wheels and Pictures”, Rīgā, Latvijā

2007       "Unnamed" Līvānu izstāžu namā, Latvijā

2007       “Marmelādes toņos” Preiļu kultūras namā, Latvijā