Jēgers piedzima lauksaimnieka ģimenē. Piedalījās Latvijas atbrīvošanas cīņās. Latvijas Mākslas akadēmiju beidza 1929. gadā, absolvējot Jāņa Roberta Tillberga Figurālās glezniecības meistardarbīcu.

Strādāja par zīmēšanas skolotāju. Glezniecībā viņu interesēja vairākplānu kompozīcija, kuru ierāmē “kulises”, plastiski modelēta forma, lokālo krāsu saspēle un laikmetīgs vēstījums, kas ļauj uzlūkot Jēgeru kā klasicizējošās tradīcijas turpinātāju. Viņš uzskatīja, ka “īsti latviskā glezniecība nav skaļa, kliedzoša, asi kontrastaina, bet savā būtībā tīri liriska.”1

“Savos nedaudzos portretos J. Jēgers ievij žanrisku uztveri, tā 1930-to gadu beigās gleznotajā “Ezēnu saimnieka ģīmetnē”. Patiesībā tā ir divfigūru sadzīves aina, ko angļi sauc par “conversation piece” un kas nobriedušā uztverē saista reālisku personas raksturojumu ar klasicisma idealizācijas iezīmēm. Ainaviskai videi un klusajai dabai ierādīta nozīmīga vieta mierpilnā ainā.”2 Ja paliekam pie sarunas kā žanra apzīmējuma, tad glezna ir polilogs – jaunā zemniece un Ezēnu saimnieks

ar acīm vēršas pie skatītāja. Jēgera tieksmē uz vispārinājumu vīd racionāls aprēķins un prasme operēt ar proporcijām, svinīgā nopietnībā liecinot par objektivitāti. Zilganajā dūmakā saplūst meži, māja, tīrums un pļava ar siena gubu – esenciālā sniegumā atklājas mākslinieka dzimtā novada daba visā pilnbriedā, bet priekšplānā autors ietupina zaļu māla krūzi un azaida grozu – lielisku iemeslu spēlei ar formu, īpaši elipsi.

1944. gadā Jēgers kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz ASV.

Darbs iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

Izstādīts: Atjaunotās Latvijas 5 gadu jubilejas izstāde. Rīgas pilsētas mākslas muzejs. 1939.

Reproducēts: Siliņš J. Latvijas māksla. 1915-1940, II. Daugava Stokholmā. 1990, 161. lpp.

Vanaga A. Liktenīgais jautājums: zeme // Studija, 2008, jūnijs/jūlijs, nr. 60, 77. lpp.

1 Jēgers J. Manas dzīves gaitas // Grām.: Jūlijs Jēgers un latviešu māksla. Daugava Stokholmā. 1966, 10. lpp.

2 Siliņš J. Latvijas māksla. 1915-1940 II. Daugava Stokholmā. 1990, 161.-162. lpp