Romans SUTA

Suta bieži pievērsās dejotāju motīvam. Darbi “Karnevāls” un “Trīs dejotāju pāri” ļauj izsekot mākslinieka “virtuvei”. Tajā dod ieskatu Sutas skolnieks gleznotājs Ojārs Ābols: “Komponēt tā, kā to darīja Suta, šķiet, var tikai intelektuāli. Taču Suta bija liels improvizators, varbūt lielākais šai ziņā starp latviešu māksliniekiem, viņš vienu motīvu atkārtoja desmitiem un simtiem reižu, līdz kamēr nonāca pie labākā atrisinājuma. Es neteiktu, ka tas bija spontanitātes darbs, ko varēja sagaidīt no šīs impulsīvās personības. (..) Suta rīkojās ar otu un tušu apdomīgi un prāta kontrolē, ar lielu koncentrāciju, mērenā moderato kustībā, apakšā pazīmēdams ar zīmuli, lai ota nenomaldās, kā viņš teica. Strādājot kreisās rokas pirksti bija melni, tušā sasmērēti, jo ar pirkstiem viņš veidoja otas galu – gan plakanu, gan asu,  

gan strupu. Tas deva izmeklētu līniju, dažādu faktūru, tonētas variācijas. Viņa līnijai ir savs temps, sava apvaldīta enerģija. Viņš saprata enerģijas spēku ne tikai līnijā, bet arī masā. Sutas zīmējumos, tāpat kā Austrumu kaligrāfijā, darbojas arī baltie laukumi starp melnajām masām.”1