Izstādes

Mākslas galerijā „Jēkabs” (Jēkaba iela 26/28, k.2, Rīga) no 12.oktobra skatāma Alises Mediņas un Ievas Pētersones gleznu izstāde „Divas pasaules”.

Septembrī šī izstāde bija skatāma Liepājas muzejā, bet tagad tā ir atceļojusi uz Rīgu.

Jaunās mākslinieces, kuras vēl tikai gads šķir no maģistra grāda iegūšanas, šajā viņu daiļrades attīstības posmā, pārstāv klasisko mākslas spārnu. Kopš 2003. gada, pēc Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas absolvēšanas, paralēli studijām Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, abas mākslinieces radoši strādā un piedalās gan Latvijas, gan starptautiskajās mākslas izstādēs un plenēros.

Turpinot iepazīstināt skatītājus ar “jaunajiem” latviešu mākslā, šajā izstādē ir  apskatāmi gleznotāju Alises Mediņas un Ievas Pētersones darbi, kas apvienoti zem izstādes nosaukuma  „Divas pasaules”.

Ieva Pētersone, raksturojot savus darbus, saka:

„Mani darbi ir reakcija uz mūsdienu sabiedrības steidzīgo un satraukto noskaņojumu un arvien dziļāku iestigšanu urbānā vidē gan no ārpuses, gan iekšpuses (darba holisms, kas bieži noved pie laika pavadīšanas četrās sienās). Vispārīgi runājot, sabiedrībai varētu noderēt mirklis atpūtas, ko vēlos piedāvāt ar gleznu starpniecību. Manā gadījumā „došanās pie dabas” ir kā atgriešanās pie sevis, pie līdzsvara. Tieši ar savu kluso mieru dabas klātbūtne ļauj sajust sevi kā cilvēku – kā dabas daļu un dod brīvu telpu domām. Iespējams, ka mūsdienu cilvēks no dabas jau ir atrāvies tik ļoti, ka ne vien nav spējīgs pamanīt dabu sev līdzās, bet arī neidentificē sevi ar dabu. Savās gleznās pieskaros sīkām (var būt kāds teiktu – nesvarīgām) dabas detaļām un norisēm, kas katra parādās kā īpašs, savu noskaņu radošs mirklis. Ceru ar savām gleznām radīt harmoniskas izjūtas skatītājā, kas kalpotu kā atgriezeniskā saite pie gleznu iedvesmas avota.”

Alises Mediņas darbos uz audekla uzgulst daļēja interpretācija par redzēto, sajusto , piedzīvoto dabā. Alise ļoti mīl sauli un nereti tās klātbūtne darbos tiek pastiprināta. Savos darbos viņa glezno gan Latvijas dabu, gan Porto šaurās, reljefās ieliņas. Šī salīdzinoši nelielā Portugāles pilsētiņa ļauj rudeņos piedzīvot dienvidu saules dāsnumu un pavasaros, neticami biezu miglu, kas brīžiem liek justies, kā pasaules malā, aiz kuras vairs tālāk nekā nav. Porto var sajust īstu senatnes dvesmu, jo salīdzinot ar piepucēto Vecrīgu, ir sajūtams laika ritējums un lietu autentiskums. Okeāna sāļais ,  pēc jūras veltēm smaržojošais gaiss, filigrāni izklātais bruģis, kurš ir tukšs un kluss pēc tikko nolijušā lietus un pārtapis par veikala skatlogos esošo gaismu atspīdumu, rietošās saules rozā gaisma uz apelsīnu kokiem un vēl daudzi momenti, kas ir uzrunājuši autori.

Alise par savu glezniecības manieri saka:
“ Mani interesē dabā atrodamās gaismēnu spēles, dziļā dimensija, dažādās noskaņas un dabas mainīgums. Lai arī mūsdienu „hipermodernajā” mākslinieku vidē ainavas žanrs nav populārs, manuprāt, tajā vairāk kā citos var iemiesot , attēlot šo laikmetu. Līdz ar to šis ir laikmetīgs mākslas virziens.