Izstādes

Laikmeti mijušies, gadi raustījušies, lēkuši un plakuši neredzami, jaunības brīvības pašsaprotamība un gulaga dzeloņstieples, trulā padomju okupācijas laika īstenība un ārpusnieka, savdabja stigma ir tiešie Fridrihsona personību tēsošie materiāli, kas veidojuši viņa mākslas izpratnes un izteiksmes līdzekļu unikalitāti. Iespējams, ka Ēzopa valoda dažādās tās izloksnēs bija līdziniece latviešu padomju literatūrā tās labākajos piemēros. Atšķirībā no pamatstraumes, Fridrihsons neslēpās klusajās dabās un ainavās, bet radīja un rādīja savu suverēno pasauli, bezrobežu intelektuālo dzimteni, kur pašsaprotami sadzīvo kultūras reminiscences, meditatīvas procesijas (Fridrihsona daiļradei raksturīgi cikli, variācijas, tēmu paplašinājumi, piemēram – senās kultūras, grieķi, indiāņi, lībieši, čigāni,  baski, vikingi), bet tikpat labi mirklīgi garīgās kardiogrammas pieraksti (“Pasāžas” , kopā ar Imantu Ziedoni) un kontemplatīvas abstraktu tālzemju ainas ar figūrām, sejām, kas ienāk no tāliem laikiem šodienas destruktīvajā pasaulē kā zīmes no jēgas laikmetiem. Ir gadi, kas var kļūt par laikmetu, bet, kā sacījis pats mākslinieks: “Gadiem tikai tad ir nozīme, ja pie tiem apstājas. Tas ir tikpat mākslā kā dzīvē”.

Mēs apstājamies. Kurtam Fridrihsonam - 115.