BAUŠĶENIEKS Auseklis

Gleznotājs

Auseklis Baušķenieks nav darbojies kāda viena, noteikta mākslas virziena robežās – viņa daiļradē ir redzama savdabīga kritizētāja reālisma un sirreālisma sintēze. Baušķenieka mākslas galvenais motīvs ir cilvēks darbībā. Saasinātā ikdienas norišu skatījumā mākslinieks ir ievijis groteskas un satīras elementus, gleznās atklājot sava talanta daudzveidību – zīmējuma, formas un telpas pārvaldīšanu, kompozīcijas prasmi, kā arī novērotāja un raksturotāja spējas.

Ausekļa Baušķenieka darbiem ir raksturīgs formu vienkāršojums, izceļot raksturīgo, tipisko. Viņam piemita akadēmiski izkopts zīmētāja talants, kurā saskatāmas 20.gs. sākuma ilustrāciju mākslas un Art Deco stilistiskās ietekmes. Mākslinieka studiju gadu darbos vērojama tieksme uz monumentalizāciju un kompozīcijas sarežģītību, kā arī formu noapaļošanu jaunās lietišķības garā. Turpmākajos pašizteiksmes meklējumos cilvēka ķermeņa plastiskā pilnība tika atainota no tiešās realitātes attālinātā, konstruētā pasaulē. Pēc kara, 50. gados mākslinieks ir tuvinājies realitātei, atainojot personāžus ikdienišķās nodarbēs, pieticīgos interjeros un pat pievēršoties pilsētas ainavai. (1)

Laikā no 1930.–1933. gadam Auseklis Baušķenieks ir mācījies Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātē, zīmēšanu un akvareļglezniecību apgūstot pie Vilhelma Purvīša. Baušķenieks ir privāti papildinājies pie Jēkaba Bīnes un 1942. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju (diplomdarbs “Uz kuģa klāja”, vadītāji – sākotnēji Ģederts Eliass, vēlāk Ludolfs Liberts). Mākslas akadēmijā mācījies pie K.Ubāna, A.Annusa, V.Tones, K.Miesnieka un Ģ.Eliasa.

Piedalījies izstādēs kopš 1942 un ar pārtraukumu no 1959. gada.

Izmantotā literatūra:

Slava L. Auseklis Baušķenieks. Rīga: Neputns, 2010, 35.–51.lpp.

Vilsons A.Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1. sējums. Rīga: “Latvijas enciklopēdija”, 1995, 50.lpp.