SKULME Uga

(1895 - 1963)

Gleznotājs, mākslas zinātnieks, pedagogs

 

Uga Skulme daiļrades sākumā ir apguvis franču modernisma pieredzi, īpaši sintētisko kubismu un pūrismu. 20. Gadu vidū atgriezies pie reālisma (jaunreālisms, “jaunā lietišķība”, neoklasicisms), akcentējis apjomu plastiku, zīmējumu. Gleznojis ainavas, portretus, klusās dabas. 20.–30. gadu mijā gleznās pieauga krāsainība, faktūras nozīmīgums. Strādājis galvenokārt eļļas, kā arī pasteļa un akvareļa tehniku. Darbojies stājgrafikā, grāmatu grafikā, kur izmantojis tušas, kokgriezuma, litogrāfijas tehniku.

 

20. gadsimta 30. gadu sākumā par vadošo žanru mākslinieka daiļradē izvirzījās ainava, saglabājot prioritāti līdz pat mūža beigām. Tomēr laiku pa laikam Uga Skulme portretēja sev tuvākos, kā arī gleznoja klusās dabas ar krāsainām puķēm. Laika gaitā ainavu kompozīcijas saglabāja mākslinieka rokrakstam būtisko konstruktīvo pārdomātību plānos un detaļās, taču izteiksmes līdzekļu variācijas sekmēja pārmaiņas, kurās agrāko gadu formu stingrību pakāpeniski noārdīja triepiena spuraini irdenā virsma.

 

No Latviešu ainavistiem Uga Skulme savā glezniecībā, liekas, aptvēris visplašāko ģeogrāfiju, ceļojot pa Latviju kā aizrautīgs kolekcionārs ar vēlmi atklāt katras mazpilsētas vai lauku stūrīša savdabīgo garu. Apmetoties pie paziņām vai necilās mazpilsētu viesnīciņās, Uga Skulme gleznojis Pitragu, Košragu, Saunagu un Mazirbi Kurzemes jūrmalā, Sauku, Daugavpili, Krāslavu, Inčukalnu, Ķemerus, Bigauņciemu, Talsus, Sabili [..]. Rīgā viņš mīlēja iemūžināt Daugavas krastmalu, sava Ausekļa ielas dzīvokļa apkaimi, it īpaši Andrejsalu un vēsturisko Siļķu brāķi. Daudzkārt uz audekla iemūžināta Eksportosta un Viesturdārzs, bet pēckara gados mākslinieks atklājis kluso Lucavsalu.

 

Pēc Otrā pasaules kara 40.–50. gados Uga Skulme atklāja sev mierīgo un kluso Lucavsalu un Skultes zvejas ostas apkārtni. Ostas pieskāriens dažkārt ieguva gandrīz vai barokālu spēku, it īpaši dabas studijās, tomēr kolorīts pieklusa, dodot priekšroku zaļganpelēkai krāsu gammai. Uz Ugas Skulmes brieduma gadu daiļradi pilnā mērā attiecināma franču kritikas atziņa par 1939. gadā Parīzē mūsu mākslas izstādē novēroto, ka mākslinieku ciešās saites ar zemniekiem ir atslēga latviešu glezniecībai, kas ir ļoti tuva dabai tiklab sižetu izvēlē, kā stilā un vispārējā raksturā.

 

Uga Skulme ir aktīvi darbojies mākslas pedagoģijas jomā – bijis pasniedzējs Latvijas kultūras veicināšanas biedrības mākslas skolā (1921–24), vadījis Rīgas Tautas augstskolā zīmēšanas studiju (no 1924), bijis zīmēšanas un mākslas vēstures skolotājs dažādās Rīgas vispārizglītojošās skolās, vadījis savu bezmaksas studiju (1923-27), kā arī bijis Latvijas Valsts mākslas akadēmijas pedagogs, zīmēšanas katedras vadītājs un profesors.

 

Kopš 1919. gada publicējies dažādos laikrakstos, 20. gadu sākumā bijis viens no aktīvākajiem modernisma ideju aizstāvjiem. Mākslinieku savienības biedrs kopš 1945. gada. Māksliniecisko izglītību ieguvis Jūlija Madernieka studijā (1913) un Ķeizariskajā Mākslas veicināšanas biedrības skolā, paralēli studējot Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1913-1914). Mācījies arī Pēterburgas Mākslas Akadēmijas Arhitektūras nodaļā (1914-1916). 1916. gadā iesaukts karadienestā. 1918. gadā studējis Pēterburgas Mākslas Akadēmijas Glezniecības nodaļā, K.Petrova-Vodkina darbnīcā. Latvijā atgriezies 1920. gadā.

 

Izmantotā literatūra:

Skulme J. Skulme, U // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, III / Atb. red. A. Vanaga. R.: A/S Preses nams, 2000, 66 ­­– 68. lpp.

Lamberga D. Iekšējās svelmes pilnais  // Uga Skulme  / Sast. L.Slava. – Rīga: Neputns, SIA Alfor, 2013.