KOKLE Leo

Gleznotājs

Galvenokārt L.Kokle darbojās portreta un klusās dabas žanrā, radot arī figurālas kompozīcijas un ainavas. Mākslinieks gleznoja plašiem un pastoziem otas triepieniem, vispārinot un par būtisku gleznas sastāvdaļu akcentējot faktūras radīto efektu. L.Kokle gleznotajos portretos centās atklāt gan portretējamā psiholoģisko raksturojumu, kā arī profesionālo nodarbošanos. To viņš panāca ar kolorīta, formas un kompozicionālās uzbūves principiem. "Uzskatu par svētu pienākumu savu laikabiedru uz audekla parādīt vispusīgi, atveido portretu ar lielu filozofiska un mākslinieciska vispārinājuma spēku. [..] jāmacās to uztvert saistībā ar apkārtējo vidi, laikmeta vareno elpu," [1.9.] komentē L.Kokle. Sieviešu portretos vairāk tika akcentēts liriskais moments, pievēršot uzmanību tās ārējai pievilcībai un grācijai. Nozīmīgs periods mākslinieka daiļradē iezīmējas arī ar "Līgo" svētku tēmu piecdesmito gadu vidū. Neskatoties uz savu īso mūžu, L.Koklem ir nozīmīga vieta Latvijas glezniecības kopainā.

Leo Kokles bērnība sākās traģiski. Krītot pa kāpnēm, viņš guva nopietnu mugurkaula traumu, kas izraisīja tālejošas un smagas sekas turpmākajā mākslinieka dzīvē. Tomēr neskatoties uz veselības problēmām, L.Kokle, būdams 18 gadus vecs, sāka apmeklēt Jāņa Tillberga glezniecības studiju, kur guva spēcīgas iemaņas portreta un figurālajā žanrā. 1944.gadā L.Kokle iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, bet diemžēl to nepabeidza veselības problēmu saasināšanās dēļ. L.Kokle vēlāk ne tikai nodarbojās ar glezniecību, bet arī rakstīja periodikā par mākslas jomas aktuāliem jautājumiem. 1952.gadā viņš tika uzņemts Mākslinieku savienībā, kur aktīvi centās atbalstīt jaunos māksliniekus un viņu gleznieciskās idejas, kļūstot par vienu no iniciatoriem pēc 1950.gada organizētajām jauno mākslinieku izstādēm. Paula Stradiņa aicināt, L.Kokle 40.gadu beigās veidoja medicīnas muzeja māksliniecisko noformējumu, kā arī vēlāk izpildīja dažādus valsts pasūtījumus.

Izmantotā lieteratūra:

1. Kārkliņa, Galiņa "Leo Kokle", Rīga: Liesma, 1970.gads

2. Māksla un arhitektūra biogrāfijās, Latvijas enciklopēdija, Rīga, 1995.gads