ZIŅĢĪTIS Jānis

ZIŅĢĪTIS Jānis

(1973)

Gleznās es cenšos parādīt šī laika garu. Izstādes apmeklētājiem, kuri vēlas manus darbus labāk saprast, piedāvāju izlasīt šo tekstu.

“Māksla ir cilvēka apziņas spogulis.” Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas mākslas vēstures pirmajā mācību stundā skolotāja Baiba Prigožija šo teikumu lika pierakstīt un iegaumēt visiem skolniekiem, tai skaitā man. Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, bet es joprojām šos vārdus atceros ik reizi, kad manas domas pievēršas mākslai – atrodoties izstādē, atverot mākslas tematikai veltītu grāmatu vai žurnālu, skatoties mākslu internetā vai sēžot pie molberta.

Visvairāk šajā teikumā man patīk vārds “spogulis”. Jo spogulis parāda visu kā ir (arī tad, ja tas ir greizais spogulis), gan labo, gan slikto. Apziņas spogulis parāda to, kas notiek cilvēku, arī mākslinieka, galvās. Tas parāda ne tikai to, ko cilvēks (mākslinieks) apzinās, bet arī to, ko jūt, tomēr nespēj vai nevēlas pateikt skaļi. Viss, kas cilvēkam (māksliniekam) ir iekšā, ir redzams viņa radītajā darbā. Jo mākslinieks ir bijis patiesāks – pret sevi un pret savu darbu – jo vairāk spogulis var kaut ko pastāstīt par laiku un pasauli, kurā mākslinieks dzīvo un rada.

No iepriekšminētā izriet, ka māksla ir komunikācija. Vajadzība komunicēt, nodot informāciju ir viens no mākslas uzdevumiem. Šī tēze ir patiesa visos laikos un sabiedrībās: alu laikmetā, senajā un antīkajā pasaulē, kristīgajā pasaulē, mūsdienās. Varētu pat teikt, ka vajadzība komunicēt, pateikt to, ko ar valodas palīdzību nevarēja pateikt, bija viens no iemesliem, kādēļ vispār radās māksla.

Glezniecība, kā mākslas virziens arī ir komunikācija – tā nodod informāciju, izmantojot šim nolūkam vizuālās valodas līdzekļus. „Automobilis ir nevis greznuma priekšmets, bet gan pārvietošanās līdzeklis”, teica Ostaps Benders romānā “Zelta teļš”. Es saku: „Glezna ir nevis greznuma priekšmets, bet gan saziņas līdzeklis.” Glezniecība spēj pildīt vairāk nekā tikai dekoratīvu funkciju, tā spēj nodot būtisku informāciju. Atšķirībā no mūsdienās pieejamajiem saziņas līdzekļiem un tehnoloģijām, glezniecībā ir vislielākais cilvēka klātbūtnes moments, jo gleznošana ir roku darbs. Roku darbs ir cilvēcisks. Tādēļ man patīk gleznot. Glezna sniedz informāciju par autoru, viņa personību. Šo informāciju nevar izteikt vārdos. Glezna ir kā spogulis, kurā darba autors atklāj pats sevi. Tā autoram ļauj ieraudzīt un uzzināt daudz ko par sevi. Tā ļauj otram cilvēkam, skatītājam, sajust to, ko jūt autors. Skatītājs gleznā var redzēt ne tikai autora veikumu, bet sajust kaut ko līdzīgu un secināt, ka ir divi cilvēki, kas jūt līdzīgi. Es uzskatu, ka glezniecība vairo savstarpējo sapratni un mazina cilvēku atsvešinātību.

Ir vairāki veidi, kā skatīties un uztver gleznu. To var uztvert kā ilustrāciju, bet to var uztvert arī vizuāli un emocionāli. Tas ir līdzīgi kā klausīties dziesmu – dzirdēt tikai dziesmas vārdus vai melodiju. Tādēļ manas gleznas var skaidrot no diviem skatupunktiem: no literārā un gleznieciskā.

No literārā viedokļa raugoties, savos darbos es mēģinu attēlot to, kā es jūtos Latvijā un pasaulē šajā laikā. Kāpēc „Latvietis miglā”? Es esmu latvietis, dzīvoju Latvijas laukos. Katru rītu redzu, kā lec saule, dzirdu un jūtu kā mostas daba. Vēroju, kurš koks sazaļo pirmais, kurš pēdējais, kurš pirmais nomet lapas, kurš pēdējais. Es redzu, kā aizlido stārķi un dzērves, kā tie vienmēr atgriežas. Pavasarī līdz ar putnu atgriešanos sarosās visa dzīvā radība, arī latvietis. Lielā pavasara rosība turpinās līdz Jāņiem. Karstās dienas un siltās naktis, miglainie rīti cilvēku vedina uz apceri, uz filozofēšanu: par dzīvi, par dabu, par latviešiem. Katrs savas domas un sajūtas izsaka pa savam. Es savas domas un sajūtas lieku uz gleznas audekla vai kartona. Rīta migla nosēžas, rasa klāj zāli, sākas jauna diena un top jauna glezna. Vislabāk man patīk gleznot agri no rīta, pirms uzlec saule un dabā valda pilnīgs miers.

Gleznas nosaukums ir paskaidrojums, lai labāk varētu saprast, kas tajā ir attēlots. Dažreiz gleznas nosaukumu izdomāju uzreiz, bet citreiz tas izkristalizējas ilgstošā pārdomu procesā. Mani kā mākslinieku interesē sakarība, kas veidojas starp gleznas sižetu un nosaukumu. Nosaukums ir atslēga uz gleznas vēstījumu. Skatītāja ērtības labad dažkārt rakstu gleznas nosaukumu tās malā, latviešu, reizēm arī angļu un krievu valodās.

Es gleznoju dzīvniekus – putnus, suņus, lapsas, vilkus. Dzīvnieki manās gleznās ne vienmēr ir tikai dzīvnieki. Es tos cenšos izmantot vairāk kā līdzības. Aristotelis teica, ka cilvēks ir politisks dzīvnieks. Man patīk šī doma, jo tā nostāda cilvēku līdzvērtīgā stāvoklī ar citām dzīvajām radībām. Cilvēks arī ir dzīvnieks, kas dzīvo kopā ar citiem cilvēkiem (dzīvniekiem) un ar tiem rēķinās. Cilvēks nav atraujams no dabas un viņam ir sava vieta dabā. Uzskats, ka cilvēks ir radības kronis, ka viņš ir tiesīgs dzīvot uz citu dzīvo radību rēķina, ir maldīgs. Cilvēks ir tikai viens posms lielajā dabas ķēdē. Viņš atrodas vienā ķēdē ar vilkiem, lapsām, kaijām, antilopēm – tikai citā vietā. Cilvēks ir iedomājies, ka atrodas pašā augšā. Bet dabas ķēde ir noslēgts aplis, un dabai ir svarīgi, lai aplis nepārtrūktu.

Gleznās reālistiski veidoti tēli mijas ar lineāru zīmējumu. Reālistiskie tēli ir man pazīstami cilvēki vai vēsturiskas personas, kā nu kuru reizi. Tas atkarīgs no mirkļa iedvesmas gleznas tapšanas brīdī. Sākumā šķiet, ka pietiek ar šiem tēliem, un priekš kam ir vajadzīgs lineārais zīmējums, kurš rada zināmu pretrunu ar sākotnējo koncepciju? Tomēr tumšajai līnijai ir būtiska loma. Līnija, kas turpina vai aizsedz gleznotos tēlus, ir enerģija, kura caurstrāvo konkrēto laiku un telpu un nosaka tās virzību. Līnija attēlo pasaules, kuras eksistē blakus viena otrai konkrētā vietā un laikā un ir savstarpēji saistītas. Līnija atklāj laika garu.

Jānis Ziņģītis

Jānis Ziņģītis
Dzimis 1973. gada 20. oktobrī

IZGLĪTĪBA
1998 – 2002 Latvijas Mākslas akadēmijas humanitāro zinātņu maģistra grāds vizuāli plastiskajā mākslā (glezniecībā)
1996 – 1998 Latvijas Mākslas akadēmijas mākslinieka profesionālā kvalifikācija glezniecībā
1992 - 1996 Latvijas Mākslas Akadēmija mākslas bakalaura grāds
1994 – 1995 Dienvidmenas universitāte, Portande, Menas Štats, ASV
1985 - 1992 Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola

Kopš 2006.gada Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas direktors

LĪDZDALĪBA PROFESIONĀLĀS ORGANIZĀCIJĀS
Latvijas Mākslinieku savienības biedrs

PERSONĀLIZSTĀDES
Galerijā “Daugava”, Rīga Latvija (2001, 2002, 2004, 2006)
Galerijā “Znad Willii”, Viļņa, Lietuva (2004)
June Fitzpatrick Art Gallery, ASV (1995)

GRUPU IZSTĀDES
Austrijā, Čehijā, Krievijā, Latvijā, Norvēģijā.

GODALGAS
UNESCO stipendija radošajam komandējumam Vīnē, Austrijā, (2001)
Konrāda Ubāna stipendija studijām ASV Dienvidmenas universitātē, Portlande, Menas štats ASV (1994).

NR. 2747

(1973)

Darba laiks

Adrese

Kontakti

Noteikumi

Pierakstīties jaunumiem