MELDERE Anita

Anita Meldere dzimusi 1949. gada 18. maijā. Profesionālo izglītību māksliniece ieguvusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (diplomdarbs „Malkas zāģētāji”, darba neformālais vadītājs Jānis Osis, seniors) un Latvijas Mākslas akadēmijā (diplomdarbs „Saulē un vējā”, darba vadītāji – profesori Edgars Iltners un Edgars Kalniņš).

Māksliniece strādā eļļas, akvareļa un akrila tehnikā, kā arī litogrāfijā, bez tam Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedras iniciētajos mākslinieku pedagogu starptautiskajos plenēros Zvārtavā apgleznojusi arī keramiku un zīdu.

Kopš 1973. gada A. Meldere ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Viņa ir mākslas maģistre (maģistra darbs „Atmosfēriskums kā mākslinieciskās izteiksmes kvalitāte latviešu glezniecībā 80. un 90. gados”,1993), augstskolu docētāja un no 2007. gada Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes Tēlotājas mākslas katedras vadītāja. No 1995. līdz 2009. gadam viņa bija arī krāsu mācības docētāja Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļā.

Izstādēs māksliniece piedalās kopš 1972. gada. Viņa sarīkojusi aptuveni 50 personālizstādes Latvijā un ārzemēs – Vācijā, Kanādā, Beļģijā un Norvēģijā. Regulāri piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Maskavā, Pēterburgā, Viļņā, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Vācijā, Japānā un citviet. Anitas Melderes gleznas atrodas muzejos un mākslas krātuvēs Latvijā, Lietuvā, Gruzijā, Krievijā, Japānā, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Krievijā, ASV, Francijā, Beļģijā, Dānijā, Vācijā un citur. Mākslinieces darbi reproducēti nozīmīgos albumos, grāmatās un periodiskajos izdevumos, kas izdoti Latvijā un ārzemēs.

Mākslinieces radošajā darbībā ir izšķirami vairāki posmi.

Tūlīt pēc augstskolas beigšanas, sava diplomdarba vadītāju un tobrīd dominējošās profesionalitātes mērauklas spārnota, viņa izmēģināja roku figurālajā žanrā, bet latviešu glezniecības kopainā kļuva atpazīstama un sevi spilgti pieteica ar klusajām dabām, kā arī portretu un aktu gleznojumiem.

20. gadsimta 80. gadu vidū Melderei rodas interese par akvareli, kas saglabājusies līdz pat šodienai, ienesot mākslinieces rokrakstā akvareļglezniecībai raksturīgo caurspīdīgumu un vieglumu, kā arī piešķirot tai papildus izteiksmes līdzekļus.

90. gadu sākumā māksliniece pievēršas abstraktajai glezniecībai, turpinot savā daiļradē izkopt šo žanru arī turpmāk.

2005. gadā Meldere sarīko Rīgā Ivonnas Veihertes galerijā nelielu izstādi, kurai dots zīmīgs nosaukums ”Spektrs un horizonts”, kas koncentrētā veidā atspoguļo viņas gūto atziņu emocionālo mijiedarbību mākslā un pedagoģijā.

Krāsu spektra emocionālā ietilpība un pašvērtība, kā arī horizonts kā filozofisks jēdziens un ainavas elements caurvij abstraktās glezniecības periodā dominējošās tēmas, ar kuru starpniecību iespējams izdzīvot dzīves uzvaras un drāmas.

„Esmu sieviete, kura glezno,” – māksliniece Anita Meldere saka pati par sevi, un tā par viņu runā arī citi, viņas stilu dēvējot par virtuozu un viņas mākslu – par starojošu un dzīvi apliecinošu.

Anita Meldere zīmē un glezno kopš bērnības, un visa viņas dzīve ir saistīta ar mākslu, taču viņas māksla ir nepārtrauktā kustībā – tā ir mainīga.

Agrīnajās abstrakcijās mākslinieces darbu galvenais varonis ir krāsas spēks, tajos jūtams emocionāli ietilpīgs izteiksmes minimālisms ar spēcīgu glezniecisko ekspresiju. Turklāt ekspresīvas ir ne vien A. Melderes gleznas, bet arī to nosaukumi, tie pauž dzīves uztveres skalu no romantiskām ilgām līdz nepiepildītu cerību tukšumam. Var droši apgalvot, ka Anitai Melderei ir izdevies sasniegt mākslas virsotnes: viņas meistarīgie ekspresīvie triepieni ir krāsās iekodēta dvēseles substance, kas ar pavasarīgu mirkļu tvērumu spēj radīt romantisku dzīvesprieku.

2005. gadā pēc dēla bojāejas Anitas Melderes darbos parādās tumšas krāsas un satraukta žestu valoda. Māksliniece mēģina izdzīvot savu traģēdiju ainavai pietuvinātos gleznojumos un izjūtu transformācijās, sarunājoties ar jūru, ieklausoties vēja šalkās, raugoties debesīs un vērojot mākoņu ceļus, to atnākšanu, nepielūdzamo aiziešanu un nebeidzamās tēlu vīzijas, tā kaut nedaudz ļaujot prātam apjaust bezgalības jēdzienu…  rodot ticību, ka viss jau reiz ir bijis, ka ir tepat līdzās, ka būs…

Vēlmi dzīvot un strādāt dod mazbērni, darbs augstskolā un iespēja smelties atpūtu un iedvesmu savās vasaras mājās.

Raksturojot savu pēdējo gadu veikumu, Anita Meldere saka: „Šobrīd mani atkal interesē reālismam tuvs izteiksmes veids, bet abstrakcijā gūtās atziņas un izdzīvotais laiks ir mana bagātība. Gribu ticēt un cerēt, ka tas, ko esmu darījusi un daru, tiks saprasts un novērtēts.”

www.rotkocentrs.lv