AVOTIŅA Ilze

Gleznotāja

Māksliniecei Ilzei Avotiņai raksturīga spēja patiesi priecāties par dzīvi. Šādu vieglu, nepiespiestu  dzīves svinēšanu ieraugām viņas gleznotajās ainavās, kur spilgtās, luminiscējošās krāsas un kompozīcijas ritms burtiski ievelk skatītāju fantastiskā, sapnim līdzīgā pasaulē, kurā viss vibrē, pulsē, mainās, optiski saplūst. Gleznotājas galvenais iedvesmas avots un vieta, kur smelties harmoniju, ir daba, taču pati dabas atdarināšana nav galvenais, viņas mērķis ir izzināt intīmo, iekšējo cilvēka pasauli vienotībā ar dzīvo, pulsējošo dabu.

Ilze Avotiņa ir pievērsusies visiem glezniecības žanriem, pārsvarā eļļas un temperas tehnikā. Viņa savā daiļradē ir savdabīgi interpretējusi postimpresionisma glezniecības sasniegumus, izmantojusi plaknes glezniecību, akcentējusi kolorīta nozīmi, tiekusies pēc harmonijas polihromā glezniecībā (“Gleznotāja A. Naumova portrets”, 1979; “Matu sukāšana”, 1980; “Reiz vasarā. Pašportrets”, 1981; “Aitu cirpšana”, 1982; “Darba diena”, 1986; “Vasaras vidū”, 1987; “Dārzā”, 1990). Monumentālajā glezniecībā realizējusi sienas gleznojumu un vitrāžu Gaiļezera 4. medicīnas māsu skolas konferenču zālē (1980, līdzautors A. Naumovs).

Ilze Avotiņa ir dzimusi gleznotāja Harija Kārkliņa ģimenē. 1970. gadā absolvējusi J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un 1979. gadā Latvijas Mākslas Akadēmijas I. Zariņa Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu – ar diplomdarbu gobelēna mets “Pasaka bērniem” bērnudārzam. Izstādēs piedalās kopš 1977.gada – grupu izstādes Skrundā (1981), Ogrē (1984), Rīgā (1986), Maskavā (1988), Brēmenē (1989), Ņujorkā (1990). Mākslinieku Savienības biedre kopš 1980. gada.

Izmantotā literatūra:

1. Ževaite I. Hansabankas mūsdienu mākslas kolekcija. Rīga: Hansabanka, 2007, 22.lpp.

2. Vilsons A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1. sējums. Rīga: “Latvijas enciklopēdija”, 1995,  39.lpp.