NEILIS Kārlis

Gleznotājs

Kārlis Neilis pieder pie Latvijas mākslas vēsturē pazīstamās t.s. Tukuma gleznotāju grupas (L.Āriņš, K.Neilis, A.Artums) un ir viens no nedaudzajiem“otrā viļņa” mērenajiem modernistiem, kurš 20.gadsimta 30.gadu otrajā pusē un 40.gadu sākumā, vietējā glezniecībā dominējot tradicionālismam un jaunreālismam, no jauna pievērsās franču modernās mākslas paraugiem.

Profesionālo izglītību tukumnieks ieguva Rīgā, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā (1924 – 1932). Pēc konflikta ar konservatīvo Jāni Robertu Tillbergu mākslinieks pameta Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, ko vēlāk beidza Ģederta Eliasa vadībā, bet starplaikā mācījās Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcā un strādāja Rīgas teātros, visbiežāk – par Niklāva Strunkes palīgu Nacionālās operas dekorāciju darbnīcā.

Pievienojies Mūksalas mākslinieku biedrībai un sācis kā mūksaliešu respektētā Valdemāra Tones sekotājs, Tukuma “francūzis”gleznoja apcerīgus sieviešu tēlus un izkopa vecmeistariski tumšu, gaismēnukontrastos un biezajā virsmas apdarē līdzīgu izteiksmi. 1930.gadu otrajā pusē, drauga Leonīda Āriņa rosināts, Neilis pārorientējās uz franču iespaidiem, attīstot krāsainu un ekspresīvu individuālo stilu, kurā sintezēti Les Nabis grupas intīmistu Pjēra Bonāra un Eduāra Vijāra, fovista Anrī Matisa, postimpresionista Pola Gogēna un citiimpulsi. Galvenais informācijas avots to apguvē Tukuma trijotnei tolaik bija Āriņa sagādātās franču mākslas grāmatas, jaunākie Parīzes žurnāli Verve un Cahiers d’art, kam pievienojās izdevība skatīt oriģinālus Francijas modernās mākslas izstādē Rīgā (1939). Otrā pasaules kara apstākļi nekavēja gleznotāju darboties paša nospraustajā tīrās mākslas teritorijā, franču ietekmei visspēcīgāk apliecinoties laikā no 1938. līdz 1944.gadam.

Latvijas perioda darbiem raksturīga intīmi idilliska tematika dzīvespriecīgās un harmoniskās noskaņās – sieviešu portreti un akti interjerā, klusās dabas mākslinieka darbnīcā, ainas ar māti un bērnu, saulainas Tukuma ainavas. Paspilgtinot un dekoratīvi aranžējot ikdienišķo tuvākās apkārtnes vizuālo pieredzi, tradicionālie sižeti pārvērsti krāšņā gleznieciskā parādībā – spožu, intensīvu krāsu laukumu saspēle apvienota ar plenēra gaismas efektiem un daudzveidīgu virsmas apstrādi. Par latviešu Matisu un Klē dēvētais mākslinieks emigrācijā izveidoja abstraktāku rokrakstu, saglabājot ievirzi uz kāpinātu krāsainību un ornamentalizētu dekoratīvismu.