PEILĀNE Marianna

Gleznotája

Māksliniece Marianna Peilāne dzimusi 1915. gada 8. februārī Madonas apriņķa Mārcienas pagasta Vilkukrogā. Marianna zināšanu pamatus apgūst vietējā Mārcienas pamatskolā. Šajā laikā arī sākas dziļāka interese par zīmēšanu. Latvijas brīvvalsts pirmajā agrārajā reformā Mariannas tēvam piešķir jaunsaimniecību – mežu ieskautu zemes gabalu, un Peilāni uzceļ māju „Gardienas”. Šeit nākamā māksliniece aizvada savu jaunību. Mācoties Madonas vidusskolā, Marianna joprojām daudz zīmē, tādēļ 1934.gadā, beidzot skolu, viņa jau skaidri zina, ka savu dzīvi turpmāk vēlas saistīt ar krāsu mākslu. Tomēr ceļš uz Mākslas akadēmiju vēl ir slēgts, jo tēvs, strādādams par kurpnieku, nespēj meitai nodrošināt ceļu uz augstskolu, tādēļ Mariannai pašai ir jāmeklē iespējas turpināt mācības.

Viņa pēc ģimnāzijas pabeigšanas vienu gadu mācās Dzērvīša mākslas amatnieku skolā Rīgā. Pēc tam, no 1935. gada līdz 1937. gadam, iestājas Valsts Daugavpils skolotāju institūtā. Pēc institūta beigšanas sāk strādāt Ludzas apriņķa Virzas pagasta Raipoles 6-klasīgajā pamatskolā par skolotāju. Šajā laikā viņa sastop arī savu mūža mīlestību Vladislavu Šveidi un nodibina ģimeni. Taču aicinājums zīmēt ir daudz lielāks par skolotājas darbu, un 1944. gada rudenī viņa atstāj darbu Virzas skolā un uzsāk studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Šajā gadā uz vienu vietu ir četri studētgribētāji – Marianna kļūst par vienu no viņiem. Akadēmijā jaunā māksliniece mācās pie tādiem izciliem skolotājiem  kā Leo Svemps, Konrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks u.c. Cītīgi strādājot Stājglezniecības darbnīcas vadītāja mākslinieka Jāņa Liepiņa vadībā, Marianna 1950. gadā beidz augstskolu ar diplomdarbu „Augļu koku stādīšana kolhozā”.

 Mācību laikā Mariannu visā atbalsta vīrs Vladislavs Šveide. Viņš ir tas, kurš vēl Raipolē, ieraudzījis tur uz laiku apmetušās jaunās skolotājas M.Peilānes gleznotos darbus, ir pārsteigts par viņas talantu un rosina Mariannu studēt augstskolā. Viņš palīdz ar idejām un padomiem, kā arī nodrošina ģimenei iztiku. Pēc augstskolas viņa vienu gadu nostrādā kombinātā „Māksla”. Ar vīru, mākslinieku Vladislavu Šveidi, 1952. gada vasaru pavada Koknesē, kur glezno Pērsi un tās apkārtni. Gleznojot jaunā māksliniece saprot, ka diploms neapliecina mākslinieku, bet ir tikai ceļa rādītājs turpmākiem darbiem. Un viņa strādā, viņa glezno…

Izmantotā literatūra:

Māksla un Arhitektūra biografijās. 2 daļa. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1996, 171. lpp.