BUŠS Valdis

Gleznotājs

Mākslinieka daiļradē galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa – tai pakārtota gleznas uzbūve un zīmējums. Mākslinieka rokrakstam raksturīgi vērienīgi, pastozi triepieni. Buša glezniecība pieder 20. gadsimta romantiskajam, ekspresīvi kāpinātajam pasaules redzējumam. 

Valda Buša gleznotās ainavas vienmēr pārsteidz un fascinē ar mūžīgo dzīves prieku, optimismu un pozitīvo strāvojumu, kas izpaužas spilgtā, ekspresīvā krāsainībā un gados izkoptā otas triepiena virtuozitātē. Tās ir sajūtas par gaismu un ēnu, smaržu un vēju, par mirkļiem, dabas cikliskumu un cilvēku, ko mākslinieks atrod, ilgi vērojot kādu dabas motīvu un tad pāris minūtēs to uzgleznojot. Viņa radītās ainavas un klusās dabas ir lakoniskas, bet nekad apnicīgas, lai gan attēlotie motīvi Var atkārtoties vairākkārt. To būtība ir kalpot kā formai, kā ietvaram krāsu glezniecības būtībai. [1] Dace Lamberga par Buša mākslu raksta sekojoši: “No priekštečiem par savējiem Bušs uzskata Anrī Matisu un Jāni Tīdemani, taču liekas, ka vizuāli viņu varētu būt iespaidojis arī mūsu “francūža” Rūdolfa Piņņa vēriens. Katrā ziņā to ļauj nojaust spilgtā, ekspresīvā krāsainība un plašais paletes naža pieskāriens audekla virsmai. Valda Buša gleznās fascinē atraisītā triepiena un faktūras brīvība, kas lieliski atklājas tieši izmēros nelielo kompozīciju ekspresīvajā lakonismā un krāsu salikumos.”

60. gadu beigās, un ap 1970. gadu Buša glezniecībā vērojams lūzums, krāsai un formai kļūstot nosacītākai. Mākslinieka gleznās izmantoti tādi uzbūves elementi kā augsts horizonts, saplacināta telpa un izteikti krāsu kontrasti.Buša gleznās ainava ir drīzāk emocionālā stāvokļa apliecinājums nevis kāda konkrēta vieta. 

70. gados mākslinieks uzmanību biežāk pievērsis tuvplānā skatītiem ainavas fragmentiem, kuru tēlojumu raksturo augsta nosacītības pakāpe, dažu atsevišķo objektu (koku, māju) lakonisks un spēkpilns tvērums, kā arī uzsvērti krāsu kontrasti – sarkanais pret dzelteno un pret zaļo, zaļais pret zilo, zilais pret oranžo. Gleznās tīri fiziski sajūtams spriegums, ar kādu mākslinieks strādājis pie katras gleznas. [3, 36] Šī perioda gleznām piemīt gan krāsu spēks un dekorativitāte, gan arī – galvenokārt pateicoties fakturētajai gleznas virsmai, krāsas triepienu pastozumam – izteikts pasaules materialitātes apliecinājums. 

80. gados mākslinieks pievērsies mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu spektra paplašināšanas iespējām, gleznās iekļaujot vērienīgākus ainavas fragmentus un vēl krasāk saplacinot telpu. Mainās arī lietotā krāsu palete, ietverot tajā plašu dzelteno un oranžo toņu gammu, violetos un rozā toņus. Tiek lietots arī 70. gados tikpat kā neizmantotais melnais, turklāt šajā posmā melnā krāsa kalpo gan krāsu laukumu konstruēšanai, tādejādi līdzdarbojoties gleznas kompozicionālās struktūras izveidē, gan gleznas emocionālās izteiksmības kāpinājumam.

Kopš 90. gadiem Buša glezniecībā sintezējas 70. gadu krāsu kontrasti un pastozitāte ar 80. gados atnākušo vērienīgāko skatījumu uz ainavu. Melnās krāsas lietojums kļūst minimāls un arī konturējumam vai krāsu laukumu nodalījumam tā izmantota reti.

Māksliniecisko izglītību Valdis Bušs ir ieguvis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (1945–1950) un par nozīmīgākajiem pedagogiem uzskatījis Āriju Skridi un Leo Svempu (tomēr politisku iemeslu dēļ diplomdarbs palicis neaizstāvēts). Valdis Bušs ir strādājis par skolotāju Tālajos Austrumos (1949), Ukrainā, Belogorskā (1950–1955), Rīgas poligrāfijas arodskolā (1955­–1969), par noformētāju kombinātā “Māksla”. Mākslinieks ir piedalījies izstādēs kopš 1971. gada, sarīkojis personālizstādes Jūrmalā, Rīgā, Ķekavā, Ogrē, Jaunkalsnavā u.c. 1973. gadā uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā, bijis Jūrmalas mākslinieku grupas vadītājs (1979–1988).

Izmantotā literatūra:

Ževaite I. Hansabankas mūsdienu mākslas kolekcija. Rīga: Hansabanka, 2007, 40.lpp.

Vilsons A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1. sējums. Rīga: “Latvijas enciklopēdija”, 1995, 95.lpp.

Šmite E. Vadis Bušs. Rīga: Neputns, 2003.