ĀBOLS Ojārs

Gleznotājs, mākslas teorētiķis

Savā mākslā Ojārs Ābols ir apvienojis individuālu stilistiku, latviešu glezniecības reālisma tradīciju un sociālo reālismu. Sākotnēji mākslinieks gleznoja vēsturiskas kompozīcijas, portretus un ainavas. Vēlākajos darbos aktualizējās detaļu vienkāršošana, skarbā stila paņēmienu izmantošana un nosacītība. Viņa māksla kļuva ekspresīvāka, dominēja figuratīvas ainas. No sešdesmito gadu beigām O. Ābola darbos mainījās formālais aspekts un saturiskais vēstījums, atklājoties plašai simbolu valodai un konceptuālai glezniecībai, caur kuru autors centās izteikt sabiedrības un indivīda, kā arī globālā mēroga problēmas. Svarīga kļuva zīme, kas radīja spriegumu viņa darbos. Pamazām izveidojās autora individuālais rokraksts un savdabīga autortehnika. Arvien vairāk mākslinieks izteicās simbolisko formu valodā, kas izpaudās klusajās dabās un ainavās. Būtiska nozīme formālajos aspektos bija apdarei, kas atklājās krāsu laukumu attiecībās, fakturā, kā arī kolāžas izmantojumā. Mākslinieks bija meistarīgs zīmētājs, līnijai kļūstot par svarīgu darba elementu, tomēr ne tās tradicionālā veidā. "Līnija, neilustrējot stāstījumu, bet kā stāvoklis, kā virziens telpā un kustība," [ 2.79.] komentē Džemma Skulme, O. Ābola mūža mīlestība.

Paralēli mācībām Rīgas 2. ģimnāzijā O. Ābols Romāna Sutas studijā apguva gleznieciskās iemaņas. Tālākās mākslas un darba gaitas viņam saistījās ar Ņižņijnovgorodu un Maskavu. 1944. gadā O. Ābols iestājās Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā, tomēr norīkojuma dēļ devās uz Latviju strādāt LPSR Mākslas darbinieku arodbiedrības Revīzijas komisijā. Vēlāk studēja Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Oto Skulmes Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā, ko beidza ar izcilību. Zinātņu kandidāta grādu O. Ābols ieguva I. Repina Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā. Izstādēs mākslinieks eksponēja savus darbus no 1951. gada. Grupu izstādes notikušas Maskavā, Rietumberlīnē, Kalē, Vīnē, Bergāmo, kā arī dažādās Latvijas pilsētās. 1956. gadā O. Ābols tika uzņemts mākslinieku savienībā, vēlāk ievēlēts arī par tās valdes locekli un Gleznotāju sekcijas priekšsēdētāju. Darbojās kā Latvijas Kultūras komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs mākslas sekcijas biroja loceklis.

Izmantotā literatūra:

1. Vilsons A. Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1. sējums. Rīga: “Latvijas enciklopēdija”, 1995, 13.lpp.

2. Slava L. Uz mūsu nemierīgās planētas. Rīga: Neputns, 2006, 79.lpp.