BRENCĒNS Eduards

Eduards Brencēns ir viens no Latviešu profesionālās scenogrāfijas iedibinātājiem. Mākslinieks ir devis nozīmīgu ieguldījumu grafikā, īpaši latviešu grāmatu ilustrācijas jomā. Ap 1913. gadu sācis gleznot dekorācijas provinces teātriem (Jaunpiebalgā, Skrīveros, Valmierā, Salacā, Secē u.c.). Reizēm pats piedalījies izrādēs. Darinājis arī dekorācijas vairākiem inscenējumiem Nacionālajā teātrī un Nacionālajā operā (1920–1926). Glezniecībā pazīstams galvenokārt ar jūtīgi tvertām latviešu sadzīves un darba ainām un veiksmīgi raksturotiem portretiem.

Eduards Brencēns ir mācījies Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1902–1909), beidzis dekorāciju glezniecības nodaļu. Vēlāk divus gadus papildinājies stikla glezniecības nodaļā pie K.Brencēna. Šajā laikā saņēmis pasūtījumu darināt ilustrācijas brāļu Kaudzīšu romānam “Mērnieku laiki”, kas kļuva par populārāko Eduarda Brencēna darbu (izdots 1913. gadā). Vēlākajos gados ilustrējis Apsīšu Jēkaba darbus, J.Janševska romānu “Dzimtene” (1925) un citus.

Sākoties pirmajam pasaules karam, iesaukts armijā. 1918–1919 aktīvi darbojies Valmieras kultūras dzīvē, strādājis par skolotāju (līdz 1921), lasījis lekcijas par mākslu, organizējis izstādes, nodibinājis un vadījis mākslinieku un rakstnieku apvienību “Baltā vārna”. 1921. gadā pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Dzīves pēdējos gadus pavadījis Madonā un Cesvainē.

Izstādēs piedalījies no 1918. gada, kopš 1920. gada bijis neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs. Eksponējis stājgleznas (žanri, portreti, ainavas) un dekorāciju metus.

Izmantotā literatūra:

Tidomane G. Brencēns, Eduards // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I / Atb. red. A. Vilsons. R.: Latvijas enciklopēdija, 1995, 83. lpp.