BRENCĒNS Kārlis

Kārlis Brencēns ir gleznojis galvenokārt portretus, aktus un klusās dabas. Mākslinieks ir centies atjaunot senās glezniecības amata tradīcijas, īpašu uzmanību veltot gaismēnas un formas risinājumam. Viens no konsekventākajiem sava laika glezniecības tehnoloģiskā procesa pētniekiem un kopējiem praktiskā darbībā. Ar saviem darbiem Brencēns ir piedalījies biedrības “Sadrabs” rīkotajās izstādēs. Viņa darbu stājglezniecībā ietekmēja gan monumentālās glezniecības dekoratīvisms, gan vecmeistaru studijas. Mākslinieka 20. gadu sākuma daiļradē vērojama dekoratīvā tendence , bet vēlāk, ap 20. gadiem virsroku gūst stingra, krāsās ierobežota gleznojuma sistēma, kurā jaušama zināma klasicisma ietekme, reizē saglabājot romantisku attieksmi pret tēlu un sižetu. Šajā laikā mākslinieks bieži gleznojis aktus. Mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš Kārli Brencēnu pieskaita neoklasicistiskās reakcijas vai neotradicionālisma srāvojumam Latvijas mākslā. Mākslinieka daiļradē postimpresionisma un jūgendstila formveide izpaudās dekoratīvā krāsu laukumu kārtojumā, tomēr patstāvīgas darbības periodā mākslinieks dekoratīvismu savienoja ar tradicionālākiem elementiem – detaļu akcentējumu, noapaļotiem apjomiem, formu plastiku un regularitāti.

Kārlis Brencēns ir darinājis stikla gleznojumus Pēterburgā, vitrāžas “Gailis sniegā” (1903), “Krišjānis Valdemārs” (ap 1912) u.c. Māksliniks apzināti vitrāžas mākslā meklēja saiknes ar latviešu tēlotājas mākslas kopējo attīstības plūdumu.

Kārlis Brencēns ir beidzis Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā (1897–1903), bijis mākslinieku apvienības “Rūķis” bieds. Profesionālo izglītību pilnveidojis Fēliksa Godēna stikla glezniecības darbnīcā Parīzē (1904–1907), klausījies anatomijas kursu Parīzes Mākslas akadēmijā un mākslas vēstures lekcijas Luvras mākslas skolā. Mākslinieks ir apceļojis Franciju un studiju nolūkā apmeklējis Angliju, Holandi, Spāniju un Vāciju. Laikā no 1907. līdz 1920. gadam strādājis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, paša izveidotajā stikla apgleznošanas un vitrāžas darbnīcā. 1920. gadā atgriezies Latvijā, bijis Cēsu valsts arodskolas mākslas nodaļas vadītājs (1921–1924). No 1923. gada strādājis Latvijas Mākslas akadēmijā – bijis figūru zīmēšanas klases pedagogs, ārštata lektors krāsu tehnoloģijā, zīmēšanas metodikā, pedagogs krāsu tehnoloģijā, mākslas vēsturē un zīmēšanā. No 1947. gada LMA profesors.

Izstādēs piedalījies no 1902. gada. No 1924. līdz 1939. gadam mākslinieku apvienības “Sadrabs” biedrs, no 1944. gada Mākslinieku savienības biedrs.

Izmantotā literatūra:

Tidomane G. Brencēns, Kārlis // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I / Atb. red. A. Vilsons. R.: Latvijas enciklopēdija, 1995, 83.–84. lpp.

Cielava S. Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940. Rīga: Zinātne, 1986, 367.lpp.