STRUNKE Niklāvs

Niklāvs Strunke ir viens no oriģinālākajiem māksliniekiem latviešu modernistu paaudzē, kas pieteica un apliecināja sevi vienlaikus ar jaunās Latvijas valsts dzimšanu. Iegūtā valstiskā neatkarība iezīmēja jaunu attīstības posmu Latvijas mākslā, 20.gadsimta 20.gados rosinot atšķirīgi traktētas nacionālās mākslas idejas, modernisma uzplaukumu un atdzimstošo nacionālo romantismu, bet 30.gados – pavērsienu oficiāli ideoloģizētā, konservatīvā gultnē.

Dzimis apakšvirsnieka ģimenē. Sieva Olga Strunke – kultūras darbiniece, Raiņa un Aspazijas muzeja Kastanjolā pārzine, dēls Laris Strunke – gleznotājs, meita Zanza Līduma – Stokholmas Marionešu teātra instruktore un aktrise. 1903 .gadā kopā ar tēvamāsu un brāli ieradies tēva dzimtajā pusē Valmierā. Beidzis Liepiņa proģimnāziju Valmierā (1909). Pārcēlies uz Pēterburgu pie tēva. Mācījies Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības skolā pie N.Rēriha un I.Biļibina (1909 – 1911), M.Bernšteina mākslas skolā (1911 – 1913), Pēterburgas Mākslas akadēmijas V.Matē darbnīcā apguvis oforta un linogriezuma tehniku. Iepazinies ar krievu avangardistiem, J.Grosvaldu. 1913 ieradies Rīgā, mācījies J.Madernieka studijā (1913 – 1914). 1915 brīvprātīgi iestājies 6.latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku nodaļā ; zīmējis un akvareļtehnikā gleznojis strēlnieku dzīves ainas (public. K.Skalbes sastādītajā  krājumā „Latvju strēlnieks”, 1916). Darbojies Maskavas latviešu strādnieku teātrī (J.Raiņa „Zelta zirgs”, 1919). 1919 atgriezies Rīgā. Zīmējis metus Maskavas latviešu teātrim. Iestājies Ekspresionistu grupā (linogriezumu mape „Ekspresionisti”, 1919, kopā ar J.Kazaku, O.Skulmi, R.Sutu, V.Toni, K.Ubānu), noformējis 1.Maija svētkus Rīgā (1919). Rīgas mākslinieku grupas biedrs (1920). 1923-1927 uzturējies Vācijā un Itālijā.

Izstādēs piedalījies no 1914. Personālizstāde Romā (1924), Stokholmā (1927, 1952, 1962), Rīgā (1940); Zviedrijā – Kārlstādē (1945), Malmē (1947), Lundā (1948). Piemiņas izstāde Gotlandē (Zviedrijā; 1979, kopā ar L.Strunki), Rīgā (1984, 1988, 1989), Stokholmā (1994).

Daudzpusīgs mākslinieks, sekmīgi darbojies dažādos stilos. 20.gs. sāk. Pēterburgā iepazinies ar biedrības Мир искусство sasniegumiem, sācis interesēties par folkloru un vēsturi, studējis ikonu, persiešu miniatūru glezniecību. Vēlāk pievērsies kubismam un konstruktīvismam; Itālijā studējis protorenesansi, bijis futūristu ideju atbalstītājs; iekļāvies „Jaunās lietišķības” strāvojumā. Glezniecībā strādājis ainavas, portreta un klusās dabas žanrā („A.Austriņa portrets”, 1924; „Cilvēks, kas ieiet istabā”, ap 1926; „Klusā daba”, „Pašportrets ar lelli”, „Florencietis ziemā”, visi 20 gados).

Nozīmīgu ieguldījumu devis grāmatu grafikā, kurā izpaužas Art Deco stilistika: tektoniski izsvarota kompozīcija, pagarinātas proporcijas, vijīgs zīmējums, uzsvērts plakniskums, laukumu un līniju ritmu dekorativitāte, gaišs kolorīts. Izmantojis ksilogrāfijas, linogriezuma, litogrāfijas u.c. tehnikas („Tautas pasakas un teikas”, 1, 1923; J.Raiņa „Puķu lodziņš”, 1924; L.Laicena tulkojumu izlase „Melnās pasakas”, Kultūras fonda prēmija, medaļa Pasaules dekoratīvās mākslas un modernās industrijas izstādē Parīzē, 1925; „Tūkstoš un viena nakts”, Kultūras fonda prēmija 1927, grāmata izdota 1929; V.Plūdoņa „Eža kažociņš”, 1927; A.Čaka „Umurkumurs”, 1932, Kultūras fonda prēmija 1933; „Muļķa laime. Pasakas”, 1933; A.Grīna „Dvēseļu putenis”, 1936; K.Skalbes „Garā pupa. Pasakas”, 1937; A.Eglīša „Varavīksna”, 1939; J.Veseļa „Latvju teiksmas”, 1942; J.V.Gētes „Hermanis un Doroteja”, 1943, godalga par labāko gada iespieddarbu). Veidojis plakātus, ekslibrus.

Veidojis dekorācijas ar vienotu, stilizētu uzbūvi, atsevišķu elementu maiņu, dinamiskām gaismām un niansētu vai kontrastējošu polihromiju. Darbojies Nacionālajā teātrī (J.Raiņa „Zelta zirgs”, 1919; „Rīgas ragana”, 1928; K.Goldoni „Melis”, 1926; Šoloma Aleihema „Lielais vinnests”, A.Saulieša „Ķēniņš Zauls”, abi 1930; K.Goldoni „Spēļu ellīte”, 1933; Ž.B.Moljēra „Iedomu slimnieks”, 1939); LNO (operas: M.Gļinkas „Ruslans un Ludmila”, 1931; R.Leonkavallo „Pajaci”, 1932; B.Smetanas „Pārdotā līgava”, 1934; R.Candonai „Ekebijas kavalieri”, 1935; baleti: I.Stravinska „Petruška”, 1933; J.Sibēliusa „Skaramušs”, 1936; Dž. Rosīni „Fantastiskās lelles”, 1936; J.Vītoliņa „Ilga”, 1937); Strādnieku teātrī Rīgā (B.Šova „Sātana apustulis”, E.Tollera „Eižens Hinkemenis”, abi 1926; J.Raiņa „Daugava”, 1928).

Darinājis metus vitrāžām (cikls „Gadalaiki” Rakstnieku pilī Siguldā, tagadējā sanatorija „Sigulda”, 30. gadi; Armijas virsnieku kluba reprezentācijas zālei, Kultūras fonda prēmija, pēc ēkas demontāžas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā; vitrāža „Uz skolu” sk. ēkai Rīgā, Maskavas ielā 197; visi 1935), porcelāna apgleznojumiem (~50; realizēti J.Jesena porcelāna fabrikā, darbnīcā „Burtnieks” un darbnīcā „L’Ripors”, ko Strunke kopā ar E.Šveicu dib. 1933), kā arī mēbelēm.

1944 kopā ar ģimeni emigrē uz Zviedriju, Stokholmu. No 50. gadiem vairākus mēnešus gadā uzturējies Romā. Ilustrējis grāmatas („Latvju tautas pasakas”, 1946; A.Eglīša „Dievs, Tava zeme deg!”, 1948, angļu, zviedru val.; A.Čaka „Mana Paradīze”, 1951, „Mana Rīga”, 1961; J.Raiņa Raksti, I-XII, 1952-58, apb. Ar Raiņa fonda atzinības balvu – zelta gredzenu; E.T.A. Hofmaņa „Velna eliksīri”, 1954). Veidojis dekorācijas (J.Raiņa „Pūt, vējiņi!”, 1954, M.Zīverta „Pēdējā laiva”, abi Stokholmas dram. kopā, 1956). Glezniecībā pievērsies bēgļu tēmai, metaforiskās, simboliskās komp. paudis dramatiskas noskaņas (cikls „Dievs, Tava zeme deg!”, Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda balva, 1958), kā arī turpinājis strādāt ainavas un portreta žanrā.

Izmantotā literatūra:

Māksla un arhitektūra biogrāfijās: enciklopēdija. 3.sēj. R - V. - Rīga : Preses nams, 2000.

Andrušaite, Dzintra,  Niklāvs Strunke : versija par Palmēnu Klāvu / Dzintra Andrušaite. Rīga : Valters un Rapa, 2002.