Gleznotājs, grafiķis
Gunārs Kļava dzimis Priekulē 1933.gadā. Ģimenes klejojumu gaitas viņu aizvedušas uz Liepāju, kur aizrit pamatskolas gadi. Topošais mākslinieks bieži apmeklē Liepājas teātra izrādes, kas uz viņu atstāj milzīgu iespaidu, jo zēns pēc atmiņas zīmē izrāžu dekorācijas. Jau dzīvojot Rīgā uz Ameriku emigrējušā brālēna, diplomēta arhitekta R. Lāča atstātie zīmējumi, rasējumi un skices rada impulsu iestāties J. Rozentāla mākslas vidusskolā, kas tiek pabeigta ar izcilību 1953. gadā. 1970. gadā ar izcilību tiek pabeigta arī Latvijas Mākslas akadēmija, Mākslas vēstures un teorijas nodaļa ar diplomdarbu „Renato Gutuzo” (vadītājs E. Kļaviņš). Uzreiz pēc akadēmijas beigšanas 1970. gadā mākslinieks tiek uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā.
G.Kļavas lielā pieredze stājgrafikā un grāmatu ilustrācijās zināmā mērā ietekmējusi arī glezniecības manieri, radot viņam vien raksturīgo rokrakstu un stilu. Darbos atspoguļojas arī mākslinieka literārā pieredze, kā arī erudīcija vēsturē, ģeogrāfijā, mūzikā. Gleznās vizualizācija metaforiski savijas ar poētiskumu. Mākslinieks brīvi strādā dažādās tehnikās, formu stilistiskajā risinājumā elastīgi pakļaujoties un atklājot konkrētās tēmas būtību. Gleznas atklāj mākslinieka pārdzīvojumus un to radīto plašo emociju un izjūtu gammu, viņa nepakļaušanos oficiālās mākslas politikas dogmām. Vairāki Gunāra Kļavas 60-to gadu darbi ir uzskatāmi par unikāliem nonkonformisma darbiem Latvijā. G.Kļavas gleznu kolorīts var būt divējāds – visbiežāk kompozīcijas skaidrību un noteiktību akcentā paasas, kontrastējošas krāsas, tīri, piesātināti toņi, bet kopš sešdesmitajiem gadiem sastopama arī tonālā glezniecība, kas rada silti lirisku noskaņu un kopozīcijas aizved līdz bezpriekšmetiskai glezniecībai. Mākslinieka liriskais varonis atklājas gan savdabīgā emocionālā, mazliet vientulīgā vai nostalģiskā, gan izteikti dramatiskā pasaulē. Tas nes sevī domu par esamības jēgu, attiecībām ar pasauli, prāta un emociju sadursmi.