VECOZOLS Imants

VECOZOLS Imants

(1933)

Gleznotājs, pedagogs

 

“Klusajās dabās man patīk divu vai vairāku trauku attiecības. Baltajos traukos tā ir niansētība, tieši baltajos, kur veidojas viena attiecība pret otru, sevišķi tuvas, varbūt pat vienādas un reizē tomēr atšķirīgas.” 

Imants Vecozols

 

Imants Vecozols ir Valdemāra Tones un Konrāda Ubāna tonālās glezniecības tradīciju turpinātājs un stradā eļļas, temperas, akvareļa, pasteļa un jauktā tehnikā.  “Ar vairākiem simtiem gleznu un savdabīgu priekšmetiskās pasaules tulkojumu Imants Vecozols kļuvis par nepārspētu kluso dabu meistaru. Mākslinieka interešu spektrs ir plašs, viņš darbojies daudzos žanros (klusajā dabā, ainavā, portretā, sadzīves žanrā u.c.), arī dažādās tehnikās (eļļā, temperā, akvarelī, pastelī, kolāžā) un pat grāmatu ilustrācijas jomā. Imants Vecozols uzskata, ka visvairāk viņu interesē “priekšmeti un lietas, ko apdzīvojis laika un cilvēku pieskāriens. Tādās lietās saskatu garīgu patinu. Jaunai lietai nav dvēseles.” 

 

“Kopš 70. gadu sākuma Imants Vecozols daudz pievērsās klusajai dabai, kļūstot par vienu no savdabīgākajiem un nozīmīgākajiem meistariem 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslā. Tipiskas Imanta Vecozola individuālā stila iezīmes, kas attīstās 70. gados, saistās ar krāsās tuvinātu, pārsvarā baltu vai nedaudz ietonētu trauku kompozīcijām, kuras papildina arī vienkāršas ēdamlietas – biezpiens, siers, rutki, ķirbji, rieksti, ķiploki, zivis utt. Darbos sadzīvo gan tumši gaišie kontrasti, gan tuvinātu toņu tikko manāmās atšķirības, liekot skatītājam novērtēt vienlaikus uzskatāmas un tikko tveramas attiecības.” 

 

“Imanta Vecozola glezniecības  tematiskās un formālās aprises vairāku gadu desmitu gaitā (no 60. gadiem līdz mūsdienām) nav radikāli mainījušās , tomēr var atzīmēt dažus jaunus akcentus pēdējā laika darbos. 21. gadsimta sākuma gleznās izceļas kolāžas elementi – īsti avīžu fragmenti, kas “piegleznoti” pie audekla ar ierastajām trauku un dārzeņu formām.”

 

Imants Vecozols glezniecību ir apguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1954), ar izcilību absolvējis Latvijas Valsts Mākslas akadēmiju (1960, diplomdarbs – „Uz dzelzceļa uzbēruma”, vad. Eduards Kalniņš). Izstādēs piedalās kopš 1958.gada, Mākslinieku Savienības biedrs kopš 1962. gada, asociācijas „B13” biedrs (1993 – 2000). Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolas pedagogs (1960 – 1967), LMA sagatavošanas kursu (1961 – 1967) un Glezniecības katedras vecākais pasniedzējs (1967 – 1973); docents (1982), Stājglezniecības meistardarbnīcas vadītājs (1982); profesors (1989), mākslas maģistrs (1992).

 

Izmantotā literatūra:

Konstante I. Vecozols, Imants // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, IV / Atb. red. A. Vanaga. R.: A/S Preses nams, 2003, 34. lpp.

Pelše S. Formas un satura līdzsvarotājs // Imants Vecozols / Sast. A.Treija, V.Birzaka. – Rīga: Galerija “Daugava”, 2008.