ZĀRDIŅŠ Ādolfs

Ādolfs Zārdiņš pieder pie starpkadru perioda autsaideriem – viņa māksla kļuva zināma plašākai publikai tikai pēc 1997. gada. Mākslinieks ir darinājis galvenokārt nelielas, bet sarežģītas figurālas kompozīcijas dažādās tehnikās, visbiežāk temperā, akvarelī uz papīra vai kartona. Viņa darbu sižetos dominē klasiskās (vēsture, mitoloģija, žanrs, erotika) tēmas, taču to interpretācija parasti ir alegoriska, asociatīva, subjektīva un bieži paradoksāla gan stilā, gan saturā. Zārdiņa uzskati veidojušies 19.–20. gadsimtu mijas Rīgas birģeriski kosmopolītiskajā kultūrā ar tās simbolisma un jūgendstila akcentiem, vēlāk atraisījušies Vitebskas krieviski hasīdiskajā vidē, kur bija spēcīgas arī modernisma tendences (“Мир изкуство”, sezanisms, neoprimitīvisms). Mākslas zinātniece Stella Pelše atzīmē Zārdiņa piezīmēs atrodamos, mākslinieka paša minētos iedvesmas avotus – tādus māksliniekus kā Rafaelu, Engru, Velaskesu, Manē, Goiju un citus. “Tomēr Zārdiņš nebija tiešs kāda klasiķa sekotājs, drīzāk meistarīgs neskaitāmu impulsu sintezētājs, apvienojot arī 20. gadsimta sākuma simbolisma retrospektīvismu un tēlu attiecību daudznozīmību ar klasiskā modernisma kāsu intensitāti, spontanitāti un deformācijām.” 

Zārdiņa mākslā fovisma, ekspresionisma vēlīnā kubisma un jaunās lietišķības ietekmes izmantotas kā dekoratīvi formas elementi robustās, bieži idealizētās vīzijās, kurās izšķiroši ir subjektīvie faktori: dzīvošana ārpus realitātes un atgriešanās gadsimtu mijas pasaules izjūtās, asociatīvas reminiscences par lasītim tekstiem, radot t.s. individuālo mitoloģiju. Jūrmalas periodā šīs tendences iegūst stilistisku izsmalcinātību, tehnisku meistarību, kas sasaucas ar Art Deco estētiku. Smagnēji krāsainos gleznojumus temperā, guašā, blīvi klātos akvareļus nomaina izmēros mazāki tēlojumi, kuros galvenais izteiksmes līdzeklis ir kaligrāfiski vijīgas līnijas attiecības ar viegliem , caurspīdīgiem akvareļu toņiem. Kompozīcijas tiek kārtotas ciklos, sērijās. Tajās atklājas pasaules uztvere, kuras centrā cilvēks, viņa metafiziskā esamība, jutekliskās un garīgās dzīves eksistence. Zārdiņa darbos daudz tēlots cilvēka ķermenis gan kails, gan fantastiski apģērbts, gan stilizēts, gandrīz abstrakts, gan naturālistisks.

Ādolfs Zārdiņš māksliniecisko izglītību ir ieguvis pašmācības ceļā, 1930. gados apmeklējis Neatkarīgo mākslinieku vienības studiju un kandidāta statusā ar akvareļiem un temperas gleznojumiem piedalījies trijās tās rīkotajās izstādēs. Gleznot un zīmēt mākslinieks ir sācis jau agrā bērnībā. 1937. gadā vēlējies iestāties Neatkarīgo mākslinieku vienībā, taču saņēmis atteikumu. 30. gadu beigās apmeties māsām piederošajā mājā jūrmalā, kur savrupībā nodzīvojis līdz mūža beigām. Fanātiskā neatlaidībā zīmējis, gleznojis, lasījis, rakstījis īpatnēju “dienasgrāmatu”. Pēc 2. Pasaules kara bieži strādājis badā un aukstumā, bez piemērotiem materiāliem. 90. gadu beigās radinieki nodeva atklātībai Zārdiņa radošo mantojumu, māksliniekam tika sarīkotas vairākas piemiņas izstādes.

Izmantotā literatūra:

Osmanis A. Zārdiņš, Ādolfs // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, IV / Atb. red. A. Vanaga. R.: A/S Preses nams, 2003, 102.­–103. lpp.

Kļaviņš E., Pelše S. Tēlotāja māksla // Latvijas mākslas vēsture V. Klasiskā modernisma un tradicionālisma periods: 1915–1940 / Sast. E.Kļaviņš. – Jelgava: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2016.