GRŪBE Edvards

(1935)

Gleznotājs

 

Edvards Grūbe ir uzskatāms par spilgtu un savdabīgu latviešu tonālās glezniecības tradīciju pārmantotāju un attīstītāju. Viens no nozīmīgākajiem mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem viņa daiļradē ir gleznas virsmas reljefs – faktūra tiek izmantota kā emocionālā sprieguma radītāja. Mākslinieka radošais spēks iemieso sevī latvisko mentalitāti, ar zemniecisku pamatīgumu sasniedzot garīgās spriedzes atklāsmi. Plašais, pamatā silto krāsu gammā ieturētais otas triepiens nes spēcīgu emocionālu vēstījumu.[1, 64] Grūbe gleznieciski temperamentīgā un atbrīvotā manierē rada monolītas un nereti pat monumentālas kompozīcijas. Pēdējā desmitgadē Grūbe ir pievērsies arī iepriekš nepraktizētām jomām – tušas zīmējuma un litogrāfijas tehnikai.

 

Pats mākslinieks savu daiļradi raksturo sekojoši: “Visas manas tēmas veidojās 60. gadu sākumā, ne tikai cita pēc citas, bet arī paralēli. Daudz domāju par to, kas latviešu tautai bijis nozīmīgs. [..] Veidoju lakonisku rokrakstu, centos iztikt ar iespējami mazāk līdzekļiem, arvien spēcīgāk lietot krāsu. Mākslinieka daiļradē parādās tādi ietilpīgi jēdzieni kā latviešu strēlnieki un maize, mātes un bērna tēma. Strēlnieku tēmai mākslinieks iedvesmojies no ārzemju ceļojumā redzētiem Džoto, Čimabues un Učello mākslas darbiem.

 

Mākslinieka dzīves ritmu un zināmā mērā arī tēmu loku mainīja lauku mājas iegāde 1977. gadā, Madonas rajona Liezēres pagastā. Lauku vidē Grūbe iespaidojas no visa – glezno klusās dabas ar sēnēm, podiem, āboliem, ķirbjiem, medus rāmjiem, glezno saules puķu ziedus un labības kūlīšus, pussagruvušu māju drupas un siena šķūņus. 

 

Savdabīga ir lauskas ir tēma, kas aizsākusies 1979. gadā, atrodot salauztu vijoli savā lauku mājā. Gadsimtiem veidota mūzikas instrumenta forma, kas līnijās ietver dziļu informāciju par cilvēces kultūras attīstību, atainota rupji salauzta. Motīvu Edvards atkārto neskaitāmas reizes dažādās noskaņās gan nelielos klusās dabas formātos, gan lielformāta kompozīcijās, kur lauskas it kā haotiski kraujas kaudzēs, brīžiem atrodot veselo formu, brīžiem izirstot telpā. 

 

Gan figurālajās kompozīcijās, gan klusajās dabās mākslinieks slavina sev būtiskas lietas. Grūbes gleznotās klusās dabas parāda viņa mīlestību uz priekšmeta formu, gaismas un gaisa mistērijām telpā, krāsu spēku. Tās rāda profesionālu meistarību un demonstrē gleznošanas pamatlikumus.

 

Profesionālo izglītību Edvards Grūbe ir guvis J.Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, ko absolvējis 1955. gadā un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (diplomdarbs “Rīts”, vad. E.Kalniņš, 1961). Kopš 1960. gada strādājis par pedagogu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā un Starptautiskajā Praktiskās Psiholoģijas augstskolā. Izstādēs piedalās kopš 1961. gada un ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1967. gada. Edvards Grūbe ir saņēmis vairākus apbalvojumus, tostarp Grand Prix Vissavienības glezniecības konkursā Maskavā (1989), Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (2001), Hansabankas prēmiju par gada gleznu A.Sūnas mākslas galerijā (2005), Triju Zvaigžņu ordeni (2008) un Swedbank prēmiju par Gada gleznu A.Sūnas mākslas galerijā (2012). Mākslinieka darbi atrodas daudzās publiskās un privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs, tostarp Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Latvijas Bankas un Swedbank mākslas kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, Krievijas Kultūras ministrijas kolekcijā, Ludviga modernās mākslas muzejā Ķelnē un citviet.

 

Izmantotā literatūra:

Burāne I. Grūbe, Edvards // Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I / Atb. red. A. Vilsons. R.: Latvijas enciklopēdija, 1995, 183.–184. lpp.

Slava L. Edvards Grūbe. Rīga: Neputns, 2010.